Pētot globālo narkomānijas problēmu, centos noskaidrot, vai manas tautas senči tālajā dzimtenē Latvijā ir saskārušies ar narkotikām. Kā liecina autoritatīvi avoti, latvieši savas mītnes iekārtojuši kokos un pārtikuši no mikofloras, tātad - sēnēm. Šajā attīstības stadijā viņiem vēl nevarēja būt rakstītas liecības, tādēļ par izziņas avotu izvēlējos mutvārdu literatūru, sauktu par tautasdziesmām.
Drīz mani pūliņi tika bagātīgi atalgoti, jo sastapu augu, kuru Štatos aizliegts audzēt, pārstrādāt un izplatīt jebkurā veidā, proti, kaņepi.
Tiesa, tiesa, ne meliņi Vecu ļaužu valodiņa: Rācen’s auga druviņā, Kaņepīte - dārziņā.
Tātad, kaņepes ir bijušas pazīstamas jau sirmā senatnē: (vecu ļaužu valodiņa) un tās ir īpaši kultivētas (dārziņā). Tie, kam dārziņi bijuši lielāki vai kam kaņepes izaugušas garākas, acīmredzot labi pelnījuši, kā jau dažkārt narkotiku plantatori, jo viņi pielīdzināti dižciltīgiem muižniekiem. Tā tiek apstiprināta vispārzināmā patiesība, ka nauda nesmird.
Visi kungi mani sauca Kaņepāju muižinieku, Vai tādēļ muižinieks, Ka man garas kaņepītes?
Populārāks par kaņepēm latviešiem bijis cits narkotiku augs - magones, no kurām iegūst opiju. Magones sēja un ravēja īpaša sieviešu kasta, saukta par māsiņām.
Stād’, māsiņ, kliņgerītes Gar tām dobes maliņām: Lai es sēju magonītes Pa vidiņu vidiņiem.
No šīs tautasdziesmas redzams, ka magoņu sējumi bija jāmaskē, jāslēpj (pa vidiņu vidiņiem), lai varas iestādes tos neieraudzītu. Sējumus apkopa vēlās vakara stundās, acīmredzot tā paša iemesla dēļ.
Reizēm magoņu plantācijas atradās tālu no dzīves vietas.
Jauni vīri, bāleliņi, Celiet mani pār upīti: Man sarkanas magoniņas Aiz upītes jāravē.
Ir zināms, ka senie latvieši savu nocietināto piļu, kādas sāka būvēt pēc tam, kad nokāpa no kokiem, aizsardzībai izvēlējās dažādus dabiskus šķēršļus, visbiežāk upes. Šķiet, ka tāpat tika aizsargāti arī magoņu sējumi, savukārt jauni vīri un bāleliņi, šķiet, domāti bruņoti algotņi, kas sējumus apsargājuši. Kā visur, arī senajā Latvijas teritorijā narkotiku saturošu kultūru audzēšana bijusi ļoti ienesīga, vismaz tūliņ aiz pupu audzēšanas.
Taču, kas vieniem nes augļus, tas citiem - postu un asaras. Narkotiku lietotājs pārvēršas par cilvēku bez gribas, bez goda un pat bez jumta virs galvas.
Citas meitas godu gaida, Kādu godu es gaidīju? Es atstāju savu godu Aiz krodziņa kaņepēs.
Tagad tikai atliek jautāt: Quo vadis, tauta, kura jau sirmā senatnē savu godu atstājusi aiz krodziņa kaņepēs?
