Pirmdiena. Nav nekāds brīnums, ka jutos sūdīgi. Un tad vēl tā darba intervija. Hedhantings jeb galvu medības, kā tagad ir modīgi teikt. Medī manu galvu. Grib nopirkt mani. Pasaulē jau viss ir pērkams- vai tie būtu ziemassvētku grabuļi vai mana galva.
Pa ceļam uz interviju iekāpu suņa sūdā. Pretīgi gaiši brūnā. Kaka izsmērējās gar manu kurpes malu tā, ka notīrīt to uz trotuāra apmales nekādi neizdevās. Un vēl tie dziļie ziemas kurpju protektori.
- Labdien, priecājos jūs satikt,- mani sagaidīja intervētāja sūnzaļā kostīmā. Uz galda stāvēja manis intervēšanas anketa, tāda pabieza. Paspiedis roku un nenovilcis mēteli, es apsēdos, uz galda nolikdams savus cimdus un cepuri.
Saruna sākās kā ierasts. Tādas intervijas man notiek ik pa laikam. Reizi divos-trīs mēnešos. Jau ļoti labi zinu, kas jāsaka, kurā mirklī jāuzdod jautājumus, kad dziļdomīgi jāpaklusē. Kur un kā jāliek rokas, kad jāpasmaida.
Suņa kaka, kas bija dziļi iesmērējusies manas kurpes protektorā, sāka smirdēt. Sākumā pavisam nemanāmi, pēc tam aizvien spēcīgāk. Mana intervētāja un es izlikāmies to nemanām.
Stāstīju par sevi, kā meklēju izaicinājumu un par to, ka patreizējā vietā jūtos ļoti labi novērtēts (tas, lai uzsistu sev cenu). Intervētāja piekrītoši māja ar galvu un pierakstīja. Es uzdevu jautājumus par potenciālā darba devēja prioritātēm, piefiksēdams tos iemeslus, kas man ļaus uzsist cenu vēl augstāku vai arī skaisti atteikt.
Suņa sūda aromāts liekas bija piepildījis visu telpu. Kaut kāds preteklis, kāpēc saimnieks šito smerdeli vēl nav piebeidzis, pie sevis domāju.
- Cik ilgā laikā tiek sagaidīti rezultāti un kādas būs iespējas veidot pašam savu komandu?,- prasīju es. Intervētāja stāstīdama, atklāja šo to par savu klientu, pie sevis es nodomāju ka tālākais konkrētās kompānijas-darba piedāvātājas noskaidrošana aizņems pārdesmit minūtes internetā, ne vairāk.
Suņa kakas smārds mani vairs netraucēja, laikam jau biju pieradis. Arī no intervētājas sejas bija pazudusi saspringtā izteiksme- vai nu viņa bija aizrāvusies ar mūsu diskusiju vai arī viņas smadzenes vairs neņēma smaržu receptoru signālus par telpā esošo smirdoņu.
- Ziniet, jūs man liekaties ļoti piemērots kandidāts. Mani klienti meklē tieši tādu cilvēku kā jūs un lai gan man nav tādu pilnvaru teikt ka jūs esat vislabākais kandidāts, es rekomendēšu tieši jūs. Es ļoti priecātos, ja jūs ieinteresētu šis piedāvājums un jūs būtu gatavi turpināt sarunu jau ar manu klientu,- smaidoša teica intervētāja.
Šajā mirklī es nopirdos. Netīšām. Ziniet, ir tie klusie sīvie. Tie, kuri par pašam palaidējam liekas pretīgi. Un izplatās gandrīz vai ar gaismas ātrumu.
- Un ziniet, ir vēl dažas lietas, ko manam potenciālajam darba devējam vajadzētu zināt. Es uzskatu, ka godīgi ir to pateikt uzreiz, ieminējos, kad jautājumi jau bija apsīkuši. Intervētāja ar samocītu sejas izteiksmi piekrītoši pamāja ar galvu un sagatavojās rakstīšanai manā intervijas milzīgajā anketā.
- Man ir daži vaļasprieki un dažas prasības. Pirmkārt- es nemīlu uzvalkus. Cerams ka dresscode nebūs problēma. Otrkārt- man negribētos strādāt pārāk daudz virsstundu, es domāju ka mērķiem ir jābūt reālistiskiem, ziniet es ļoti augstu vērtēju savu ģimeni un tai nepieciešamo laiku.
Intervētāja piekrītoši māja ar galvu.
- Un treškārt,- es teicu pieceldamies kājās un atvērdams mēteli, kurš atsedza manu labi noaugušo, kailo augumu un manu līki stāvošo sabriedušo pipeli, -es esmu mazliet ārišķīgs.
