Reiz dzīvoja kāda meitenīte – Sarkangalvīte. Kādu dienu māte to aizsūtīja aiznest groziņu vecmāmiņai. Sarkangalvīte nesa pīrādziņus vecmammai un tai bija jāiet caur mežu. Tur viņa satika savaldzinātāju vilku. Viņš Sarkangalvīti ieraudzīja kā gardu kumosiņu. Vilkts to pierunāja pastaigāties pa mežu, pasildīties saulītē un savākt vecmāmiņai puķītes. Kamēr meitenīte lasīja puķītes, vilks aizskrēja līdz vecmammai un apēda to. Kad meitenīte pārradās pie omītes, vilks bija ielicies tās gultā un izliecies par večiņu, palūdza Sarkangalvīti ielikties līdzās. Sarkangalvīte vilkam īpaši nenoticēja un tas arī to aprija, acīmredzot, pārāk nesakošļājot. Pēc tam atnāca mednieks un izglāba meitenīti un vecmāmiņu, uzšķēržot vilku. Pēc tam Sarkangalvīte palīdzēja medniekam piedzīt vilka vēderu ar akmeņiem. Pastāv gan arī otra versija, ka meitenīte sauca pēc palīga, kad vilks to gribēja apēst, un mednieks to jau laicīgi ar cirvi piebeidza.
Mūsu priekšā izspēlējas nolaupīšanas akts. Varenais dzīvnieks iemāna ar meliem meitenīti. Vilks mīl mieloties ar bērniem, bet tā vietā dabū pilnu kuņģi ar akmeņiem. No marsieša skatupunkta, šis stāsts izraisa daudz interesantus jautājumus. Marsietis tic it visam, arī runājošajam vilkam, kādu gan dzīvē nav sastapis. “Ko gan tas viss varētu nozīmēt…”. “Un kas tie par cilvēkiem, ar kuriem tādas lietas notiek…”.
Pasaka par Sarkangalvīti no marsieša skatupunkta.
…Sarkangalvīte nesa pīrādziņus vecmammai un tai bija jāiet caur mežu. Pa ceļam viņa sastapa vilku. Jautājums: “Kāda māte sūtīs mazu meitenīti caur mežu, kurā dzīvojas vilki??? Kāpēc viņa pati neaiznesa groziņu vai negāja līdzi meitai? Kāpēc, ja vecmāmiņa ir tik bezpalīdzīga, mamma dzīvo citā būdā, kas atrodas tik tālu? Un vēl – kādēļ māte meitai neaizliedza pa ceļam runāt ar vilkiem? No stāsta skaidrs, ka meitiņa nebija kārtīgi nobrīdināta par iespējamām briesmām. Neviena īsta māte nevar dzīvē būt tik bezatbildīga, rodas iespaids, ka to nemaz nav uztraucis bērna liktenis. Varbūt tā bija nolēmusi no meitēna atbrīvoties? Tai pašā laikā, diez vai atradīsies kāda tik nejēdzīga meitenīte. Kā viņa varēja, redzot vilka acis, zobus u.t.t, vēl ar vien domāt, ka tā varētu būt vecmāmiņa? Kāpēc viņa neskrēja prom no būdas? Un kas viņa par cilvēku bija, ja kopā ar mednieku dzina vilkam vēderā akmeņus? Katrā ziņā, katra sakarīga meitene pēc sarunas ar vilku nebūtu viss vākusi puķītes, bet skrējusi pēc palīdzības, izdomājot, ka vilks gribēs apēst vecmammu.” Pat vecmāmiņa un mednieks nav brīvi no aizdomām. Ja paskatīt šo stāstu kā drāmu ar reāliem cilvēkiem, ka katram ir savi motīvi un domas, redzēsim (no marsieša viedokļa), cik akurāti to personības ir savstarpēji saistītas.
1. Māte, acīmredzot, cenšas atbrīvoties no savas meitas ar “nelaimes gadījuma” palīdzību.
2. Vilks, tā vietā, lai barotos ar zaķīšiem un vāverēm, skaidri dzīvo pāri savām iespējām. Viņš varēja zināt, ka slikti beigs, pats uz sevi izsaucot nelaimi. Laikam viņš jaunībā bija lasījis Nīči (kādēļ gan ne, ja prata runāt, pārģērbties, apmānīt?). Vilka devīze: “Dzīvo bīstami un nomirsti ar slavu!”.
3. Vecmāmiņa dzīvo viena un tur durvis atvērtas vaļā. Viņa laikam cer, ka tādejādi notiks kas interesants, kas nevarētu notikt, dzīvojot pie radiniekiem, kur nu vēl pie aizvērtām durvīm. Vecmāmiņa liekas diezgan jauna sieviete, ja jau viņai ir pavisam jauna mazmeitiņa. Tad kādēļ lai tā nemeklētu piedzīvojumus?
4. Mednieks acīmredzot ir lielais glābējs, kuram patīk sodīt sāncensi ap mīļas, mazas būtnes palīdzību. Mūsu priekšā ir skaidrs pusaudža scenārijs.
5. Sarkangalvīte paziņo vilkam, kur to atkal varēs satikt, un pat pçc tam ielien pie viņa gultā. Viņa, skaidri redzams, spēlējas ar vilku. Un šī spēle beidzas viņai labvēlīgi.
Šajā pasakā katrs varonis cenšas darboties par katru cenu. Viss kopumā ir intriga, kuras tīklos iekrita nabaga vilks. Viņam lika iedomāties, ka viņš ir baigais veiklinieks, izmetot tam priekšā mazu meitenīti, viņš nespēja noturēties. Meitenīte bija ēsma, lai liktu vilkam sajusties kā baigajam visu “apčakarētājam”. Tad sižeta morāle ir tāda, ka nejau mazām meitenītēm ir jāturas pa gabalu no mežiem, kur dzīvojas vilki, bet vilkiem ir jābēg no meitenītēm, kuras izskatās naivas, un no viņu vecmāmiņām, kuras to tik vien gaida. Īsāk sakot, vilks nedrīkst staigāt viens pa mežu. Pie visā šī rodas vēl viens jautājums – ko darīja māte, kamēr bija aizsūtījusi meitu pie vecmammas uz visu dienu? Lasītājs jau var pats padomāt…
Jautājums viens – par ko izaugs Sarkangalvīte ar šādu māti, apkārtējiem un tādu dzīves pieredzi?
