Nepaspēju pat lāga ieiet iesaukšanas komisijas telpā, kad kāds virsnieks man jau uzbļāva: - Ko brīnies, muti pavēris! Ģērbies nost! Mudīgāk! Protams, es izģērbos un nostājos tādu pašu pliku vīriešu rindas galā. Kad pienāca mana kārta, ārsts ņemas aplūkot manu seju: iespējams, viņš pētīja mazliet greizo degunu vai manas tuvredzīgās acis...
- Astigmātiķis? - Nē, katolis, - atbildēju bez vilcināšanās. Man aiz muguras atskanēja smiekli. - Nav ko zviegt! - iebrēcas daktreris. - Tu laikam gribi dabūt virssardzi! Interesanti, kas tas tāds par daiktu... - Jūs esat ļoti laipns, dakter, bet man majās nebūs kur to likt. Mēs dzīvojam tik saspiesti... Mans atteikums ārstu laikam ļoti apvainoja, jo viņš pielēca kājās, pavisam pārskaities. Par laimi, man pavēlēja pienākt pie blakus galdiņa. Es paklausiju. Man sāka uzdot jautājumus: - Lasīt un rakstīt proti? - Kas tas par jautājumu! Belziens pa galdu. - Nekādus "kas tas par jautājumu!". Atbildēt: jā vai nē! - Jā vai nē, - es atbildēju, nolēmis turpināt izpildīt visu, ko vien man liks. - Bet tagad es tev teikšu dažādus vārdus, bet tu man - vārdus ar pretēju nozīmi. Saprati? - Sapratu, - es atbildēju. - Tātad sākam. Karsts. - Auksts. - Balts. - Melns. - Labi ej. - Slikti, stāvi. - Absolūti nederīgs! - Derīgs daļēji. - Vācies prom! - Panāc tuvāk. - Diezgan! - Turpini. - Idiots! - Gudrais. - Aizvāciet taču viņu no šejienes reizi par visām reizēm! Un, kamēr es meklēju atmiņā izteicienu, kas būtu pretējs šim, divi kareivji saķēra mani aiz rokām un izveda ģērbtuvē. Pa lodziņu man pasniedza izziņu. Es biju pārsteigts. Izziņa vēstīja: "Pilnīga atbrīvošana no karaklausības. Absolūti nederīgs. 17.paragrafs, C.punkts. Garīga nepilnvērtība."
