Kaut kas drausmīgi grieza ausīs. Uzliku spilvenu uz galvas un pagriezos uz otru pusi, tomēr tā pretīgā skaņa lauzās cauri arī tam. Pēc minūtēm 10 beidzot attaisīju acis. Griezīgo skaņu ļoti labi papildināja neciešamas galvassāpes. Tās mani lēnām atgrieza realitātē un es sāku apjaust šāda stāvokļa patiesos iemeslus.
Kodiens, vakar bija kārtīgs kodiens. Neplānots. Beidzot sajēdzu, ka griezīgās skaņas avots ir mans modinātājs mobilajā. Parasti to lieku rokas stiepiena attālumā no gultas, lai pēc pirmā zvana varētu vēl minūtes 15 pavārtīties. Tagad tas joprojām brēca, jo biju atstājis to savās biksēs, kas nomestas pie guļamistabas durvīm uz darba riteņa.
Bļin..., vēl viena nepatīkama lieta – atcerējos, ka šodien ir darba diena... Jāšvempjas augšā. Pieceļos sēdus un attaisu acis – gulta sāk lēnā garā griezties ap savu asi arvien ātrāk un ātrāk. Apguļos atpakaļ. Nē, jāapskatās, cik pulkstenis, kā nekā krīzes laiks – var arī no darba atlaist, ja kaut ko savārīšu. Izdomāju plānu – ātri piecelšos, paņemšu bikses un ātri atpakaļ. Lecu no gultas augšā un ar lielu blīkšķi noliekos gar zemi dēļ drausmīgām sāpēm potītē – tā ir piepampusi kā bomža kāja... Vēl joprojām nesaprotu kur un kā to esmu paveicis. Atjēdzies no kritiena, paņemu bikses un izvelku mobilo – izslēdzu modinātāju.
Pulkstenis 8:10 – telefons brēcis jau 45 minūtes. 3 neatbildēti zvani, visi no Ritvara (kaitinošs „pareizais” darba kolēģis), kā arī īsziņa no nepazīstama numura: „Kur tu esi? Garo savāca.” Īsziņa atnākusi tieši 3:14 naktī. Lēnām sāku atcerēties vakardienas notikumus, galvassāpes pārgāja otrā plānā. No sākuma visi notikumi griezās 3 reizes ātrāk nekā gulta, kad piecēlos. Ar katru nākamo sekundi domas palika lēnākas un viss sāka kārtoties pa plauktiņiem – uzbūrās vakardienas ainiņa.
Pēc darba ap sešiem, kā jau ierasts, tas, kurš dienā nominies vismazāk kilometrus (esmu velokurjers, ja kāds nezina), pārējiem 3 uzliek alus kausu. Šoreiz tas biju es. Aizgājām uz Vecrīgu, tur neparasta rosība. Neko nebiju dzirdējis, domāju, kaut kāds koncis, bet nē – Aigars mūs apgaismoja, ka šodien notiekot protests pret valdību un krīzi. Garais mūs sakūdīja un, nobruņojušies ar aliņiem maisiņos, aizgājām apskatīties, kas tur notiek. Nekas īpašs, jeb kā teiktu klasiķis - nasing spešal,– cilvēki padzied, uzbļauj, ka vajag atlaist Saeimu (varbūt arī Saemu – nezinu, kā rakstās). Mums neko – jautri, iet jau 6. aliņš, nu jau uz katra paša rēķina.
Ap pulksten septiņiem satieku vecu paziņu – Kažu no pamatskolas. Izskatās tāds vājāks un ritīgi pietempies. Šis saka, ka „vajag kaut kādu ekšanu, bļe”. Garais arī jau manāmi iesilis un piebalso, ka kļūstot pārāk garlaicīgi un mēs pieslēdzamies nelielai aktīvistu grupai, kurā - neticēsiet – nav neviena pensionāra. Tā dodas Saeimas virzienā. Rodas sajūta, ka pūlī ir izzudusi valodas barjera – ik pa brīdim dzird saukļus arī krieviski. Jūtu, ka briest kaut kas no Kažas piesauktā „ekšan”. Mums iet jau astotais aliņš, bet nu smadzenes vēl filtrē. Andža ieminas, ka rīt darba diena, bet uz mūsu argumentu „beidz, vecais – šodien dzimtene jāglābj” – viņam atbilde neatrodas, noņirdzamies un ejam tālāk. Tuvojoties Saeimas ēkai, mums garām paskrien čalis vaļējā ādas jakā ar pudeli vienā rokā un Maximas maisiņu otrā (kas tur iekšā - nezinu), ar reibumam raksturīgu izloksni bļaudams: „Davai nahuj pizģīt tās sukas! Lat-vi-ja! Lat-vi-ja!” Ar skatienu pavadu to čali, kā viņš iespiežas barā, kas mēģina šturmēt Saeimas durvis ar tur priekšā stāvošajiem policistiem.
Pēc aptuveni pusotras minūtes redzu, kā tā pudele, kas bija viņam rokās, sašķīst pret Saeimas ēku. Visi to apsveic ar skaļiem bļāvieniem – čalis-varonis! Garais ar Andžu, eiforijas pārņemti, arī ieskrēja pūlī, mēs arī virzījāmies tuvāk – nevar tak pašu interesantāko laist garām. Kaut kas iegrūda mugurā, lai paejot tālāk – mēs stāvējām uz vietas, no kurienes čupiņa uzvilktu cilvēku rāva laukā mazos bruģakmeņus, kuri ik pa brīdim lidoja policijas un ne tikai viņu virzienā.
Mums pievienojās Egīls, arī darba kolēģis, kurš bija kaut kur ticis pie divām Jack Daniel’s pudelēm un labprāt dalījās priekā. Atzīšos, ka pēc tā man arī filma lēnā garā izplēnēja. Pēdējais, ko atceros, ka trijatā stāvējām pašā priekšā pie Saeimas durvīm un viens otru grūdām virsū mentiem, lai jautrāk. Tajā brīdī, kad daži no policistiem sāka vicināties ar ieročiem, jautrība drusku pazuda, taču tikai uz brīdi. Pēdējās atmiņas lauskas ir streipuļojoša mukšana ar asarainām acīm (laikam jau no kaut kādas gāzes) no mentiem. Tajā brīdī mēs arī pašķīrāmies kur nu kurais. Pazuda arī filma. Kā tiku mājās, nezinu.
Galvas sāpes atkal pieņemas spēkā. Padzeros un ieslēdzu rīta ziņas. Pirmais, ko ieraugu LTV 1 – Kaža kā dzīvs! Viens kā ērglis stāv pretim visiem mentu vairogiem pie ieejas Doma laukumā un bļauj: „Davai, viss!!! Viss ir beidzies, bļa nahuj!!!” Izskatās, ka čali arī sašņorēja. Tas pofig, galvenais, lai Garajam nav sūdi - savādāk nebūs, kas mani aizstāj. Jāizdomā pasaciņa par samežģīto potīti un jāuzzvana Ritvaram, ka darbā nebūšu. Cik ilgā laikā vispār tādas potītes sadzīst?
P.S. Visi personāži un notikumi šajā stātā ir izdomāti.
