Rīts man sākās kā parasti. Duša, biksīšu ieliktnītis, “Colgate”, zobi tīri. Tad devos uz autobusu, seksīgi paspaidījos tajā un izkāpu Brīvības ielā pie Ģertrūdes baznīcas. Mans ofiss atrodas tai tieši pretī. Ja paskatās augšā, tad uz Ģertrūdes baznīcas ir izslējušies peņi, izveidoti jau tās celtniecības laikā. Ko tie simbolizē, vēl līdz šim laikam nezinu, bet paskatos uz tiem katru rītu. Kāpju augšā uz otro stāvu, vēl nav astoņi. Es ierodos pirmā, jo jāuzvāra šefam kafija. Ūdens pa krānu netek, tāpēc pasmeļu to tualetē no skalojamās kastes (pati es kafiju nedzeru). Kafija vārās. Ienāk šefs, omulīgs vīrietis labākajos gados, uzsit man pa dibenu un saka: 'Čau, garkājīt.' Tas mani besī visvairāk, bet darbs ir labi apmaksāts un centrā. Padzēris rīta kafiju un noteicis 'garda', šefs ieminas, ka mēs šodien varētu aiziet pusdienās. Tā kā lenkšanas laiks jau, manuprāt, bija pagājis pietiekami ilgs, piekritu. Aizveda viņš mani uz 'Daiļo Impēriju', paēdām kārtīgi, iedzērām 'Hennesy', visdārgāko. Šefs bija kā burās. Un tad viņš teica, ka vajadzētu aizbraukt pie viņa uz mājām, lai es varētu novērtēt viņa jauno gultas pārklāju. Nu tas jau bija nepārprotams mājiens, bet, kad viņš teica, ka pielikšot pie algas, lai arī es sev varētu tādu iegādāties, – piekritu. Dzīvoklis tiešām bija šiks, pārklājs arī. Šefs mani noguldīja uz tā, viņa roka slīdēja pa manām gludi skūtajām kājām un nonāca pie... biksīšu ieliktnīša... Te nu viņš ne pa jokam satrūkās, jo sataustīja... TO... un nokrita uz muguras, mute tam pāršķiebās (ne no manas kafijas taču?)... Izsaucu ātros, – infarkts.
