Šodien ir pavisam silts, tikkai mīnus desmit grādi. No rīta krastā izkāpa divas cilvēku grupas. Kauko būvē, izskatās ziemošanas vietu. Tie kas tā nabadzīgāk apģērbti, bieži atceras kauko par māti un kāš savējiem kaimiņiem cigarettes.
Otrdiena.
Šodien pie mūsu bara atnāca ciemiņi. Nosauca sevi par vāciešiem un pacienāja mūs ar banāniem. Garšīgi.
Trešdiena.
Vakar vakarā mūsu baru apciemoja krievi. Pacienāja ar ugunīgo ūdeni un sauca mūs par čukčām. Pēc trešās glāzītes ar knābi iekritu kupenā. No rīta secināju, ka katra mana acs skatās uz citu pusi. Varbūt, banānus pārēdos?
Ceturdiena.
Gāju pie krieviem. Cilvēks lāčādās parādija ar roku vāciešu virzienā un teica: “Velc banānus, čukča, tad ieliešu”. Viņu sauc Kostja. Ļoti sirsnīga personība. Šoreiz es gulēju kupenā kopā ar viņu.
Svētdiena.
Vācieši dod banānus aizvien negribīgāk.
Otrdiena.
Vakar vācieši vispār nedeva banānus. Es no viņiem nospēru kaukādu dzelzs gabalu ar vadiem un atnesu to Kostjam. Viņš teica, ka čukča malacis, un ielēja man glāzi spirta. Tad turpinājām dzert, par veiksmīgu biznesu. Kupenā gulēt negājām: Kostja iemiga pie galda, bet es tā arī nevarēju tikt līdz durvīm.
Trešdiena.
Šodien vācieši atnāca pie krieviem un pieprasīja atdot antenu. Kostja teica šiem pa krieviski: “Banānu jums, bet ne antenu!”. Vācieši banānu nepaņēma un aizgāja tukšām rokām. Pievakarē vācieši atnāca pārmeklēt mūsu baru. Meklēja mani, lai novilktu ādu. Nu tā neko nodokļi biznesmeņiem!
Ceturdiena.
Naktī, kad visi gulēja, pārvēlu uz krievu nometni visas vāciešu mucas ar dīzeļdegvielu. Vāciešiem sacēlās panika. Tāds liels rižs vācietis šāva no ieroča un bļāva: “Krievu čukča – partizāns!” Muļķis! Nevajadzēja banānus žēlot!
Piektdiena.
Vācieši sēž bez degvielas un rācijas. Šodien mazliet piesala (mīnus četrdesmit), un viņi piekrita sēsties pie pārrunu galda. Es tagad dzīvoju Kostjas istabā. Viņš saka, ka biznesmenim vajadzīgs jumts.
Sestdiena.
Pārrunas rit otro dienu. Vācieši sauc mani par “Krievu mafiozo”. Izrādās, visas viņu mucas ar dīzeļdegvielu bija iezīmētas. Kostja parādija vāciešiem dokumentus, pēc kuriem visas viņu mucas bij savāktas kā trofeja jau tālajā 1945 gadā , tanku divīzijas ģenerāļa Mirošničenko iebrukuma laikā, Špandai pilsētā.
Svētdiena.
Krievi pārdeva vāciešiem mucu dīzeļdegvielas par desmit tūkstošiem marku un trīs kastēm banānu. Neko nesaki, banāni – labs uzkožamais! Izmantojot sniega vētru, aizgāju pie vāciešiem un pārvēlu mucu atpakaļ. Kapēc – nezinu. Laikam principa pēc.
Pirmdiena.
Krievi atdeva vāciešiem mucu par kaukādu nelaimīgu tūkstoti marku un vīna pudeli. Ak dievs, kādus sūdus dzer tie vācieši!
Trešdiena.
Krievi par dīzeļdegvielu pieprasa rubļus, bet vāciešiem tikkai markas. Kostja noorganizēja valūtas biržu. Markas kurs sāka ļoti kristies. Šodien par vienu rubli var nopirkt 17 657 markas.
Sestdiena.
Vācieši prasa dīzeli kredītā. Kostja teica ka padomāšot, bet tikmēr piedāvāja viņiem sniegt humanitāro palīdzību – viena glāze dīzeļa dienā. Man paskaidroja, ka šī humānā akcija paceļot mūsu prestižu. Mda … Nu sarežģīta tā lieta – bizness.
Svētdiena.
Vāciešu sievietes prasās pie mums piestrādāt. Viņas var saprast: pie mums ir silts un ļoti jautri. Bet tagad, liekas, būs vēl jautrāk.
Pirmdiena.
Kostja paziņoja ka vāciešiem neesot demokrātijas. Un viņam ir pilnīga taisnība! Vācu priekšniekam pretīga fizionomija. Un vispār viņš ir tāds žmogs: par lieku miljonu marku nožnaugties gatavs.
Otrdiena.
Kostja tā arī neņēmās abskaidrot vāciešiem, kā veido demokrātiju, un viņi kaujas jau otro dienu. Bet mēs skatamies. Interesanti! Es šodien uzliku uz rižā 300 tūkstošu marku, bet nabadziņu jau pašā kautiņa sākumā iebelza ar ķebli pa galvu. Rižais nokrita ar degunu kupenā. Tālākā demokrātijas veidošanā viņš nepiedalijās.
Trešdiena.
Lai top bizness! Rubļa kurss vēlaizvien ceļas. Man iedalija atsevišķu kabinetu ar apsardzi. Ko padarīs, vācieši diezgan mežonīga tauta: bradā te pie mūsu teritorijas ar cirvjiem. Kātad, gaidi, kamēr iziešu bez apsardzes!
Piektdiena.
Kostja man parādija rižā parakstu uz lapiņas. Tagad mana drauga īpašumā ir barona Šnapsa ģimenes pils un teritorijas. Pats rižais iebilda prêt tādu privatizāciju, bet viņa biedri viņam parādija ķebli – un rižais ātri piekrita.
Trešdiena.
Ziemošanai pienāk beigas. A žēļ! Pilnīgi iespējams, ka vāciešiem vēl palika pārīts – citu ģimenes firmu un bankas. Kostja pierunā mani braukt viņam līdz uz Krieviju. Saka, ka tieši tagad viņa valstij vajadzīgi tādi godīgi biznesmeņi, kā es.
Bez Datuma.
Ardievu, Antarktīda! Runā, ka Krievijā daudz darba. Kostja teica, ka blakus Krievijai dzīvo ne tikkai vācieši, bet arī citas dažādas tautas. Tas Labi. Tapēc ka vācieši mani pārāk labi zin. Bet ar pārējiem mums atliek tikkai iepazīties.
