KOLOSĀLĀS DZIESMAS AR SUPERĪGAJIEM DZIESMAS VĀRDIEM
ak ja jūs zinātu kā patīk man, ka veidos jaunu militāro bloku, jo tur es arī varēšu ziedot savu roku un atdot savu kāju, un uz kilogramiem nolikt savas iekšas. un tā būs Alianses Zupa, hei-hei, būs Alianses Zupa!
Kas tiek augstu? augstu tiek tas, kas brauc ar liftu. bet kas tiek vēl augstāk? tas kas brauc ar lidmašīnu. kas tiek vēl augstāk? tas, kas brauc ar raķeti. bet kas tiek vēl augstāk? vēl augstāk tiek Brice juniore, kas lēc ar kārti uz slēpēm
Čiku, Čaku, Čiku, Čaku,pensija tā skan burkā, Čiku, Čaku, mazdēls burku atradis ir nu, neskan nu vairs, burka tukša, bet mazdēls ir norijis savu datora spēli un tā darbojās vēl vēderā "čiku čaku, čiku čaku". bet policists ir mazdēlu noķēris un ar roku dzelžiem pie radiatoriem pieslēdzis un roku dzelži arī "čiku čaku, čiku čaku".
reizēm ziemas tumšajos vakaros gribas kaut ko bagātīgu un pilnīgu, bet šoreiz iesim pretējā virzienā, jā, jā, jā! jo mēs pieķersim kaut ko nabadzīgu un tukšu, jo mēs gribam darīt jums par spīti! jo mums pret jums ir pacēlies skābuma līmenis. vīni, vīni, vīni, jādegustē līdz pat rītam, citādi jau nevar saprast, kas ir kas.
Trādirīdi ralala es paliku bezdarbnieks. stāvēju es rindā ar savu katliņu un strīdējos ar saviem čomiem par politiku. sēdēju es visu dienu uz gultas, skatījos sienā un prasīju, kāpēc neviens ar mani nenāk dejot?
Susuri kad nemieg, Susuri kad dzied, Susuri kad dejo, atnāk rīts un Susuri neiemieg, Susuri atkal dzied, bet turpat blakus kāds cilvēks bez pases dzīvo un arī neiemieg, un viņš arī dzied, un tad viņš arī dejo, jo bez pases neko citu nevajag, kā tikai negulēt un dejot un dziedāt un pēc tam atkal dejot, jo Susuram jau arī nav pases, jo viņš vēl ir Padomju Savienības pilsonis - tāpēc arī dejo un dzied
Mūsdienu balāde: Sveika, mīļa meitene no otrā stāva, aizvedīšu Tevi tirgū desas paostīt, skābus kāpostus nobaudīt un ar tantēm parunāt! tā mēs visu dzīvi vadīsim, tā mēs pa tirgu staigāsim - desas ostīsim, skābus kāpostus nobaudīsim un ar tantēm runāsim. un pēc tam mēs nomirsim, bet arī tad vēl mēs pa tirgu staigāsim - desas ostīsim, skābus kāpostus nobaudīsim un ar tantēm runāsim
Siltā vasaras vakarā brienu es peldēties pilnīgi saģērbies. Pēc piecu stundu īsās peldes jau rītausmā es brienu laukā. Rasa man matos un uz dvieļa, bet ka tavu neražu mans autuņš ir nosperts un nikns man prātiņš.Pēc stundas jābūt darbā. Labi kas Valdis būdams zem Vanša tilta peldēties gāju.
uz galda nemiers valda, uz galda haoss valda, jo uz galda maigojās saldi, o saldi - onkulis Alberts un onkulis Valdis
mēs nokniebsimies virtuvē, ko tēvs no priedes drāzis, jo šitai te tai virtuvē ir jākniebjās - to jūt pa nāsis...pēc tam abi nodzersimies gurķa burkas marinādi, gurķa burkas marinādi...
mēs sējam un sējam un sējam un sējam...pa vējam, pa vējam, pa vējam...mēs nekad nečurājam gan, tikai sējam un sējam ar nopietnām sejām
smalki iznesties man ciemos patīk, uzēst vistiņu un pērnu zaptīt, ko tante uzlika man tik tāpat, jo gribējās tai, kamēr ēdu es, ar mani papļāpāt
apsēdos pieturā dāmai es blakus...bet viņa novērsās riebumā un sāka pat klepus...bet tas nebiju, tas nebiju es, tas nebiju es, kas ož...ka acīs kož, jo tas, kas ož, tas bija getliņu vējš
nāc blakus man, nāc rāpus apkārt man, nāc opā man, es saku tārpiņam uz smukās puķes flokša balsī spalgā tik spalgā, ka viss centrāltirgus skan
kaķītis saka mjau, sunītis saka vau, bet kā saka kurmis, kā saka cirlis? Kurmis teica "furkt-furkt-furkt", cirslis teica "gā ga ža", bet abi kopā - "iedod iedzert, kas tev žēl? Iedod vēl, nu iedod vēl"...
Aiz apkakles krīt drupačas, arī sautējums šorīt jau vecs, un dzīves attēls raustās, tāpēc atrast es nevaru kur ir 200metrīgais pagarinātājs, bet kaimiņos dzivo Gunta un viņai arī patīk mans 200metrīgais pagarinātājs, bet sautējumu gan viņa nemāk taisīt un no balkona ber lejā savas drupašas man uz galvas.
Simtkāji, simtkāji cik mīļi jūs man.Āķis lūpā, spinings lokās, zivis mokās un nagulaka iet no kājām jau nost. Bet es vienalga kāpšu tribīnē un kritizēšu kā viens velns! Jo man ir uznācis Globālais Pofigs uz visu!
-es neieredzu savu ēnu,un to,kas redzams spogulī,kad tu ar savu veco fēnu,man spalvas salaid čokurzlī. Čokurzlī,čokurzlī,čokurzlī,čokurzlī.Tev kājas daiļas ,brīnumainas un krūtis,kas ir burts uz i,bet atnāks pensija un gadi un savilks visu čkurzlī.Čokurzlī,čokurzlī,čokurzlī....
Apkārt klaiņo Lauskis, bet Jurim uz to ir nospļauties, jo visur ir krīzes izpārdošanas līdz pat 90 procentiem. Un tagad Jurim ir foršas zeķes, kurpes, apenes un kažoks no norkas ādām.
(dziedāt lēni un žēlīgi) Eju es, eju es, eju es pa sliedi, dziedu es, dziedu es, dziedu es ar briedi. Apstājos es, apsēžos es, paskatos uz briedi, briedis gaida, briedis smaida, briedim sirdī ir ziedi! Un vēl aiz muguras nāk četri vīri no Nītaures un visiem rokā mieti... visi iet uz briedi.
Mēs pavisam klasē bijām trīsdesmit seši un visi bijām savādāki. Pirmais bija Jānītis, kas punķus ēda. Otrā bija Ilzīte, kas puišiem puķainas apenes rādīja. Tršais bija Pēteris, kūrš klasē krītu ēda un ceturtā bija Baiba, kura rozā apenes puišiem rādīja un piektais bija Kārlītis, kūrš zemi no puķu podiem ēda... un tā līdz visi 36.
Divi džeki satiekās pie veikala, viens pazaudējis maisiņu ar plūmēm, otram ir rokā dzeltenas bikses un beigts mopēds. Bet abi mīl pārdevēju Ilzi.
Mācījos augstās skolās un saņēmu es stipendiju , Sāku strādāt zinātnē un saņēmu es stipendiju Selekcionēju rododendrus un saņēmu es stipendiju Iesaistījos politikā un saņēmu es stipendiju. Bet tad atnāca "Likums par partiju finansēšanu no valsts budžeta" un atņēma man stipendiju. Un tagad es beidzot varu sākt dzīvot, jo man nekas cits nav jādara! Jā! Jā! Jā!
