Dzintars ir apēdis tārpu. Makšķerēšana nesanāks. Klusums.
Žļurks, žļurks, žļurks, pļuk. Čmoks, pļuk. Un atkal žļurks, žļurks,
žļurks. Īiiiiiii, pļurrr. Žļurks, pļek. Sāra sapņainām acīm verās
Ābramā, kā tas ēda vistas buljonu.
Ir piektdienas vakars, riet saule, vīrs pēc algas iet pie sievietes
svešas, ceļmalā stāv zirgs. Vīrs paiet zirgam garām. Zirgs stāv tālāk...
Te nekā nav, Rīgu nevar redzēt! Saka izbrīnīts puika, pielicis ziemā mēli pie dzelzs margas...
Noliecoties polo krekls uzskrien uz augšu un oriģinālie zīmola džinsi
noslīd līdz pusvaigam, atklājot smalkus mežģīņu stringus vecrozā krāsā.
Kundzīte ar ūdeļādas apkakli šausmās iepleš acis. Bet Koļam uz to
nospļauties, jo bruģi likt visērtāk stringos, neizsut pakaļa.
Viņš skrien, viņš krīt, dubļu šalts iecērtas sejā, kaut kas nospiež
viņa dvēseli... Nē, tās ir bikses, kas nospiež kājas. Atkal jau abas
vienā starā..
Viņas karstā elpa svilina domas. Straujās elsas ieslīd vīrieša auss
gliemežnīcā un kairina nervu galus. Nervu gali padod signālu apziņai.
Vīrietis beidzot saņemas un izkliedz: "Aizveriet muti, es jūsu zobu
izrāvu jau pirms 20 minūtēm!!!"
Nav jau tā, ka nepatīk. Sajūtas interesantas, bet nu.. varbūt pietiks... teica Ivo lācim, rāpjoties jau trešajā priedē..
Viņš sastinga kā mietu norijis. Pakustināja roku. Grozās. Pagrozīja
galvu. Grozās. Paspēra soli, sanāca. Mēģināja noliekties. Nesanāca. Jā,
laikam nevajadzēja rīt to mietu..
Vasaras rīts. Saule sildīdama spīd logā. Mostas viņa. Noskūpsta mīļoto. Mostas viņš ar smaidu uz lūpām un saka: "Kur brokastis?"
Vēls rudens. Līst lietus. Pa ielu iet puika. Viņam no mugurpuses
mērķtiecīgi tuvojas mašīna. No ielas paceļas ūdens vilnis un nošļāc
puiku no galvas līdz kājām. No automašīnas atskan sulīguma un
gandarījuma pilns: "Yessssss..."
Iedziedas gailis, kvēlais rīta vēstnesis. Smilgā šūpojas uzbudināta
rasa. Ah, tēva nams, es atgriežos pie tevis.. bet kādēļ Anna mani
nelaida iekšā? Lūk, balkons, vīnogzariem vīts. Vai kāds to uzcēlis pa
nakti?!! Nav māja šī, kur bērnībā es skrēju! Es eju tālāk viens un
nesaprasts, bet vells, kur palicis ir arī Aldis?!
Vairākus gadsimtus pārdzīvojis priežu mežs.. agrā rīta saules stari
šķeļ melleņu puduru dzestro gaisu... jauka, murrājoša skaņa.. un sievas
balss pārrauj dzīvīgo strāvojumu: "Aini, kad Tu reiz nakšņosi mājās?"
Klusi, gandrīz bezpersoniski pa gaisu lidinās sniegpārslas un maigi
pārklāj zemi kā siltas apakšbikses mēdz pārklāt dibenu, bet vēl klusāk
un daudz iereibušāks ezera vidū Antūns ķer asarus..
Kāds patīkams dzestrums, secināja Juris, pamostoties istabā.. logs pavērts... un blakusgultā guļ apsnidzis brālis...
Anna stāvēja pie rīta rasā norasojušiem vārtiņiem un skatījās, kā
plānajā miglā lēni, pavisam lēni tālumā pazūd Antona vecišķais stāvs,
pogādams bikšupriekšu.
Svelmīga vasaras diena. Pa kādam dunduram liegam pārlido zālienam. Vējš
maigi glāsta dadžu audzes. Re, kas tur! Dadžu krūmājā pa kādai dadžu
lapai pazūd! Te viena. Te otra. Pēc brīža Juris, dziļi uzelpodams,
izlien no krūmāja.
