Sveiki, sveiki,
Visas dāmas un Šveiki.
Visas princeses un lordi,
Sāksies cīņa, tiks gāzti rekordi.
Skatītāji salasās ap arēnu
Un, dzerdami alēnu un gremodami popkornu lēnu,
Sāk pamazām vērot mūsu šīvakara scēnu.
(...)
Kāda sagadīšanās,
Ceru, ne pārskatīšanās –
Dzeja man ar tuvāka nekā reps pliks,
Bet repot mūsdienās jau skaitās šiks.
Tāpēc repojam mēs ar glanci,
Varu atļauties, jo rīt nav jāiet uz šanci
Kur Tavu dzeju var palasīt, nez?
Kādu raksti – ar atskaņām vai bez?
Dzeja ir kā deja
Un laimes mirkļu zveja,
Visu izsaka starojoša seja.
Kad laimīgs esi.
Ai, apnika. Tu pats arī ko repam līdzīgu dvesi?
Turpini..
Tu jau kā repot labāk zini
(...)
Skatītāj, taisnība Tev,
Vari plusiņu klāt pielikt sev.
Aizmirsu dueļa garšu īsto,
Aizmirsu, kā jāsakauj savu pretinieku nīsto.
Savādāk skatītājiem interesanti nav,
Re – L@tvian žāvāties sācis jau,
Nu galīgs „čau”!
Alkstu asiņu, mister Lord,
Tavam repam trūkst īsta akorda,
Ej, labāk izgulies uz sava forda.
(…)
Ev, Tev atskaņas zust sāk,
Patiešām smiekli man jau nāk…
Šis vēl repot ķipa māk.
Eu, nu vāks!
Ne Tev atskaņu tekstā,
Ne ritma Tavā pekstā.
Vari stāties klaunu imitēšanas sektā,
Repa prasmes pamanāmas lielākas pat seskā.
Ņu, ko teikt, draudziņ manu,
Drīz zaudēsi, kā es te manu.
Apbedīšanas birojam jau zvanu,
Uz bērēm sasaucu Tavu klaunu klanu.
(…)
Bāz savu repu kur gribi - grozā vai somā,
Par Tevi smiesies suņi Rīgā, Romā.
Ev, džekiņ, raitāk domā -
Visi aiz garlaicības te jau komā.
(…)
Domā, no Tava teksta ablomījos?
Drīzāk, no smiekliem aizrijos.
Un reps nav vārdu savārstījums bezjēdzīgs,
Bet gan sitiens zem jostasvietas spēcīgs.
Ej labāk zeķes lāpīt,
Ja nemāki man ar vārdiem trāpīt.
(…)
Tak duelēties nācu te es,
Ne slavinājumus dzirdēt, saldus kā karameles.
Ne jau tas, cik daudz tekstoju, nosaka kvalitāti manu -
Nav jau tie tik labi, cik kopumā manu.
Tik asa es pēc būtības jau sen;
Tik traka reizēm, adrenalīns mani dzen.
(…)
Nu, bet apstulbināju Tevi,
Un slavas saulītē cēlu sevi.
Jo mani teksti ar atskaņām,
A tev tie nāk no mutes ar zobu skavām.
Šlāgerdziedonis negribi kļūt?
Tādu murgojumu pat TEV nodziedāt nebūtu grūt’.
Un vecenītes Tev orhidejas dotu,
Atdotu tev pēdējo godu,
Nobučotu tavu kaulaino zodu,
Kuru aiz bailēm pret aidu,
Tu nosmērētu ar jodu.
Bet vienalga pēc mīļotās vecenītes kvēlā skūpsta aizietu parunāties ar podu.
Ej, nu taks zaudē man ar godu…
(…)
Ko neteiksi?
Ev, kad sev tehnisko pārbaudi atkārtoti veiksi?
Kādi pāris gadi nav iets ne?
Šķiet, Tev izkritusi kāda skrūvīte.
Tu jau te čivini kā tāda zīlīte
Puiši sauc Tevi Tavā īstajā vārdā – “mīlīte”.
Abloms, kad iestājās,
Sirds kad tev stājas,
Tirpst jau abas kājas,
Aiz bailēm neatceries, kur Tavas mājas,
Aizvainojums Tavā sirdī krājas…
“Chillout”! Labāk pastāsti, kā klājas!
(…)
Man apnika Tavus murgus klausīties,
Aiz smiekliem jau sāku rīstīties.
Eju zem segas dziļāk vīstīties,
Tik žēl, ka nav ar ko pamīcīties…
Nu, NAV tev repojamā talanta, nav,
Tad jau suns pat labāk mācēs pateikt – “Ņau!”
Velti savu repu visiem ausīs bļauj.
Ko spiedz? Kāds tevi kauj?
Kāds uz pusēm rauj?
Nē, nu paties’! Tad jau repu pat govis labāk aplokā izmauj!
(…)
P.S.
Daudzpunkte – pretinieka atbilde.
|
