*Zaļais Opelis brauca man gan pa priekšu, gan aizmugurē, gan no sāniem, un man nācās ilgi manevrēt, kamēr es viņā ietriecos.
*Es dzirdēju, ka sieviete rozā kleitā, kas vēlās pār manu motora pārsegu, rupji lamājas, lai gan nekā tāda tur nebija...
Es biju laimīgs. Satikos ar savu draudzeni vairāk nekā gadu, un tā mēs nolēmām apprecēties. Mani vecāki mani atbalstīja, mani draugi iedrošināja, un mana draudzene? Viņa bija sapnis!...
Sveiki pretekļi, izdzimteņi, maukas, kuces, nožēlojamie kropļi un vienkāršie lasītāji, kā arī tie, kas šo ierakstu nejauši atradīs. šis būs stāsts par kādu labu vīru, kurš darīja kaut ko, kaut kur. Vēl nezinu kur un ko, jo nezinu ko es te tagad rakstu. Tātad tā, lūk jums jauks stāstiņš, kurš sarakstīts 16. oktobrī, 2007. gadā, plkst. 23:32.
Reiz sen senos laikos dzīvoja kāda ģimene, tā saucamā krūkļu ģimene. Ģimenē dzīvoja tēvs-Bobis, māte-Dosja, vectēvs-Bils, vecmāte-Klimpa, kā arī mazie Džonis , Konis un Lienīte. Viņi dzīvoja laukos, piecu kilometru rādiusā nebija neviena māja, izņemot viņu pašu...
2. Atejas podos un pisuāros nav jāmet gruži, lupatas, izsmēķi, sērkociņi, dubļi, ēdiena atliekas, kā arī nav jāatstāj liekie zobi, kāju un roku protēzes...
