Tagad modē dzīvas lietas. Eko! Ēdam svaigus
ēdienus, dzeram nepasterizētu alu un sekojam TV reklāmu rekomendācijām,
patērējot dzīvus jogurtus. Bet kā būtu ar dzīvu sieru?
Dzīvais siers - Casu Marzu - tiek saukts arī par bīstamāko sieru
pasaulē. Tas tāpēc, ka šo sieru ēst "beigtu" ir bīstami veselībai, bet
ēst "dzīvu" ne katrs uzdrošināsies: šis siers, dārgie čabuļi, ir pildīts
nevis ar ķimenītēm kā mūsu nacionālais kārums, bet gan ar dzīviem,
nepilnu centimetru gariem tārpiņiem. Šos tārpiņus sierā ļauj iedēt
speciālajai siera mušai Piophila casei (ir aizdomas, ka tā ir
gluži parasta lauku muša, kāda sastopama dīki riņķojam ar lampu arī mūsu
lauku virtuvēs) un tārpiņu loma ir būtiska sierā esošo tauku
pārvēršanai delikātā substancē, no kuras sūcas lagrima – sardīniešu valodā tas nozīmējot "asaras". Poētiski, vai ne?
Šo sieru ēd uz grauzdiņiem vai maizītēm, piesedzot ar roku - tas tāpēc,
ka tārpiņi stresa brīžos spējot aizlēkt pat 15 centimetrus tālu. Tiem,
kuri ir izlasījuši vikipēdijā, ka šie kāpuri itin viegli spēj izdzīvot
cilvēka vēderā (un pat iekārtoties tur uz dzīvi), tiek ieteikts šāds
paņēmiens: sieru ievieto blīvi noslēdzamā papīra turziņā un gaida, kad
kāpuri gaisa trūkumā pametīs sieru pilnīgā gardēža pārziņā.
Labu laiku šis siers bija dabūjams tikai melnajā tirgū, jo Eiropas
savienība pasludināja Casu Marzu par neatbilstošu pārtikas higiēnai.
Tomēr tagad ierēdņi esot nākuši pie prāta (vai ieinteresējušies par šī
produkta dzimumdziņu veicinošajām īpašībām) un secinājuši, ka
tārpiņsiera gatavošanas tradīcijas un tūkstošgadīgās receptes ļauj
izdarīt izņēmumu. Nav tikai skaidrs, vai rimītī Casu Marzu meklēt sieru letē vai zooproduktu nodaļā
