Kāds Kaļiņingradas pilsētas iedzīvotājs centās glābt nelaimē nokļuvušo draugu Ļohu. Kad pūles nevainagojās panākumiem, viņš sauca talkā neatliekamo medicīnisko palīdzību, ugunsdzēsējus un policiju.

Tomēr mediķi vairāk bija ieinteresēti par pašu izpalīdzīgo draugu (nevis Ļohu), kurš nesen esot nopircis caurspīdīgu mēteli, kas padara cilvēku neredzamu. Tikko izgājis no mājas, Ļoha pieskāries sienai un tajā pašā mirklī pie tās pielipis.

Pēc izpalīdzīgā Mihaila vārdiem, iedomu draugs jau vairākas stundas karājoties pie trepju telpas sienas un nevarot pakustēties. Ļoha esot Mihailam pasūdzējies, ka esot nosalis un ļoti gribot uz tualeti.

Glābējiem un mediķiem nācās «piespēlēt», tāpēc viņi it kā atlipināja Ļohu no sienas un aizveda uz neatliekamās medicīniskās palīdzības mašīnu. Tad uz auto uzaicināja arī Mihailu. Automašīnā Mihails apgalvoja, ka esot psihiski vesels un šodien ēdis tikai siļķi. Taču mediķi ir pārliecināti: tādas halucinācijas no zivīm nerodas.

Ceļā uz slimnīcu Mihails atcerējās par vēl vienu draugu, kas tajā pašā vakarā pielipis pie kāda sarkana mikroautobusa bampera.