Alžīrijas varas iestādes aizturētās personas spīdzina elektriskajā krēslā, ar varu spiežot norīt ķimikālijas, urīnu un netīru ūdeni. Spānijas policija pieķerta, draudot aizdomās turētajiem ar nažiem, sitot pa pēdām un piekaujot ieslodzīto līdz daļējam dzirdes zudumam (paturi to prātā, ja kādreiz gribēsi nokārtot dabiskās vajadzības Spānijas piejūras kūrortā). Un, protams, Irāka ar neskaitāmiem ziņojumiem par sišanu un seksuāla rakstura pazemošanu. Smagākā mocīšana notiek Jordānijā un Saūda Arābijā – tur spīdzināšanai nav robežu vai juridisku seku.

Arguments par labu spīdzināšanai ir vienkāršs. Mūsdienu ienaidnieks ir tik bīstams, ka normāli militārie un morāles likumi uz to neattiecas. Daudzi ļaudis, kas parasti iebilst pret spīdzināšanu, nespēj izjust līdzjūtību pret fanātiķiem, kas pašnāvnieku uzspridzināšanos uzskata par likumīgu taktiku.

Seriāla „24 stundas“ autors Džoels Surnovs atzīst, ka spīdzināšanas ainas savā darbā iekļāvis ar nolūku pieradināt ASV skatītājus pie domas, ka spīdzināšana ir nepieciešams ļaunums. Tikmēr ASV tiesībsargi izstrādājuši Buša administrācijas bēdīgi slaveno „spīdzināšanas dienesta ziņojumu”, iekļaujot kodeksā glītu sarakstu ar „likumīgiem” mocīšanas paņēmieniem.

Un tomēr… Ja valdība dod zaļo gaismu cilvēku spīdzināšanai, nevilšus rodas dažādi jautājumi. Ja nu tiek notverts nevainīgs cilvēks? Kā spīdzināšana ieslodzītos ietekmē ilgtermiņā? Vai iegūtā informācija patiesi noder un tiek izmantota? FHM par to nav drošas pārliecības. Taču mēs zinām, ka mums nav tiesību pļurkstēt, līdz neesam to izjutuši paši. Ir tikai godīgi, ja spīdzināšanu, kas tiek veikta tautas vārdā, tauta pārbauda uz savas ādas.

Kādas ir spīdzināšanas sekas ilgtermiņā?

“Galvenokārt tās ir psiholoģiska rakstura traumas. Ticiet vai ne, bet fiziskās sāpes savā ziņā ir pat baudāmas. Tās ir reālas, jo viss notiek īstenībā; ir iespējams noteikt kaut kādu sāpju intensitāti. Es varēju paskatīties uz rētām un tās novērtēt. Bet to, kādu ietekmi sāpes atstājušas uz manu psihi, es neapzinājos. Uzreiz pēc tam man bija bail doties laukā, bail vispār pakustēties… Vēl gadiem ilgi pēc spīdzināšanas izjutu tās sekas. Ne tik dramatiski, taču tas joprojām mani vajāja.”

Kā tas izpaudās?

“Naktīs modos augšā, rādījās murgi, bija drebuļi, svīšana, raudāšana, depresija. Es varēju ne no šā, ne no tā izplūst asarās. Bija nepieciešama vieta un laiks pārdomām par notikušo. Atkal iziet notikušajam cauri. Mēģināt izprast jēgu.”

Vai saņēmi profesionāļu palīdzību?

“Universitātes slimnīcā apmeklēju psihologu, kurš specializējās traumatisku notikumu seku ārstēšanā. Taču viņa vienīgā pieredze tajā brīdī aprobežojās ar lidmašīnas katastrofu. Jauks džeks, taču manis piedzīvoto viņš nevarēja izprast. Man palīdzēja saites, kas vienoja mūs – četrus belfāstiešus, kas bijām to pārcietuši. Mēs vienīgie zinājām, kā pārējie jūtas.”

Vai tu joprojām izjūti notikušā sekas?

“Jā, turklāt regulāri. Ja es teiktu, ka FHM žurnālista zvans ir sabojājis manu naktsmieru, tas nebūtu pārspīlējums.”

Ko tu jūti pret cilvēkiem, kas darīja tev pāri?

“Man šķiet, ka reiz vienu no viņiem redzēju uz ielas. Nebiju drošs, taču trīcēju kā apšu lapa. Citu starpgadījumu nav bijis. Zinu, ka daudzi no viņiem tika paaugstināti amatā, bet nezinu, cik daudzi joprojām ir aktīvajā dienestā. Es nemaz negribētu zināt, ar ko viņi nodarbojas patlaban. Šos cilvēkus vajadzētu tiesāt par to, ko viņi nodarījuši citiem.”

Vai, tavuprāt, noteiktos apstākļos spīdzināšanu varētu veikt jebkurš?
“Nē. To spēj tikai īpaša rakstura cilvēki. Es zinu, kādi ir viņu argumenti, esmu tam izgājis cauri. Ir jābūt īpašam kretīnam, lai kādu ilgstoši spīdzinātu.”

FHM

Šīs muļķīgās idejas spārnota, FHM redakcija kādu dienu attopas, nervozi mīņājoties pie pussabrukušas alusdarītavas pamestā nostūrī Londonas austrumos. Uz dienu noīrētajā teritorijā sastopam dažus būdīgus īpašo uzdevumu vienības (SAS) bijušos kareivjus, kuri palīdzēs radīt pašiem savu moku Gvantanamo. Bobs Spaurs, izbijis SAS ierindnieks un grupas vadītājs, izskaidro noteikumus: seši no mums tiks pakļauti pamatnopratināšanai, bet pēc tam daudz specifiskākām militāra rakstura procedūrām. Sasniedzot lūzuma punktu, jāizkliedz frāze: „Pārtraukt pārbaudījumu!” Ja mute aizsieta, jānomet zemē rokā turētais priekšmets. Kādas būs FHM izturības robežas?
Citu pēc cita mūs aizved uz kādu izdemolētu telpu, kur sākas nopratināšana…

Pamatnopratināšana

Sāksim ar nelielu maņu zaudēšanu

Zināšanai: nopratināšanas laikā jāuzklausa ne tikai jautājumi, bet arī draudi.

Galvā uzmauktā kapuce, ko britu armija izmantoja vēl pirms dažiem gadiem, rada absolūtu dezorientāciju. “Oficiāli to dēvē par maņu deprivāciju,” skaidro Sāra Maknīsa no “Amnesty International”. “Tās mērķis ir radīt dezorientāciju un paniku.”

FHM pieredze: vīrietis pie galda pavēl apsēsties. Mēs sarunājamies par pilsētu, kurā esam uzauguši. Viņš vēlas zināt, kāpēc esmu šeit. Aiz muguras stāv divi vīri sejas maskās. Esmu noskaņots rotaļīgi. Uz galda tiek nolikts rupja auduma maiss. Kad atsakos atbildēt uz jautājumiem un neparakstu dokumentus, gaisotne mainās. “Kāpēc tu atrodies manā teritorijā?” satraukti auro pratinātājs. Piezogas panika.

Pagriežos, lai palūkotos uz vīriem sev aiz muguras. Pie galda sēdošajam tas nepatīk. “Pat neiedomājies uz viņiem blenzt, kretīn!” viņš kliedz.

Kad pieceļos kājās, mani sagrābj un galvā uzmauc maisu. Caur šķiedrām ir grūti elpot. Rokas tiek sasietas aiz muguras. Kliedzienu pavadīts, tieku izvilkts ārā un nogrūsts zemē. Varbūt šeit arī tikšu pamests? Cauri maisam tikpat kā neko nav iespējams saskatīt. Atceros, kā bērnībā mēdzu blēdīties, spēlējot aklās vistiņas. Uz mirkli man šķiet, ka viss ir kārtībā.

Taču tad maisa apakša tiek sasieta, un mani nogrūž gruvešu kaudzē. Ne pārāk patīkami, taču es nesūdzos. Neliecieties traucēti, puiši! Ejiet un spīdziniet kādu citu! Vēl pēc brīža tieku uzrauts kājās.

Mani ieved būrī, pa ceļam uzgrūžos dažādām lietām. Nevaru paelpot, attopos kņupus, ar galvu starp... divām betona plāksnēm? Šeit ir vēl kāds. Prātoju, vai tas ir kāds no sliktajiem, kas gatavojas man iesist. Vēlāk uzzinu, ka tie bija pārējie redakcijas kolēģi.

Karsti. Prātoju, vai šādi nāksies pavadīt visu dienu, lai vēlāk piedzīvotu nākamo spīdzināšanas procedūru.

Izlemju pielikt punktu jau tagad.

“Vai šeit kāds ir?” pieklājīgi apvaicājos, nevēlēdamies sagādāt nepatikšanas. “Pārtraukt pārbaudījumu!”

SAS informācija: “Viņš nāk no Ņūkāslas tāpat kā es, tāpēc biju cerējis uz ko vairāk,” informē Spaurs. “Nopratināšanas laikā viņš sāka drebēt – jau domāju, ka salūzīs turpat uz līdzenas vietas. Kāda vilšanās!”

Citāts: „Šeit ir vēl kāds. Prātoju, vai tas ir kāds no sliktajiem, kas gatavojas man iesist.”

Endrjū Henkinsons
Izturības laiks: 00 h 11 min

Stresa pozas

Zināšanai: ikviena karalauka reglamenta “pamatielaušanās” metode, ko izmanto ieslodzīto novājināšanai. “Ilgstoša stāvēšana” ir viena no pamatmetodēm: ieslodzītie tiek turēti stāvus līdz pat četrdesmit stundām. “Taču ir arī citas formas,” teic Sāra Maknīsa no “Amnesty International”, “sākot ar to, ka ieslodzīto dienām ilgi tur stāvus riepu kolonnā, un beidzot ar to, ka rīklē bāž ar ķimikālijām piesūcinātas lupatas.”

FHM pieredze: šim pārbaudījumam piesakos pirmais, būdams pieredzējušākais no kolēģiem. Biju iedomājies, ka tas būs citādāk. Praksē izrādījās, ka dažādās stresa pozās man nāksies ilgāku laiku pavadīt nelielā metāla būrī. Tā kā esmu vidēja auguma, 45 minūtes saliektā stāvoklī būrī ir paciešamas. Vēl viena kolēģa atvešana rada biedriskuma izjūtu, tomēr ar katra jauna cilvēka parādīšanos būrī kļūst arvien šaurāk, un dezorientācija dara mani nervozu. Nejuzdams savus locekļus, tumsā sāku smakt.

Pēkšņi būris tiek atrauts vaļā un mani izvelk laukā. Velkot notirpušās kājas pa betonu, attālums šķiet daudz lielāks; kad atliecos atpakaļ, nokrakšķ mugura. Savādi: es neredzu neko, izņemot divus milzeņus, kas mani ar seju iespiež sienā.

Rokas joprojām ir rokudzelžos, metāls griežas ādā, seja iespiesta ķieģeļu sienā. Kājas izvērstas uz āru, esmu bīstami tuvu tam, lai paslīdētu un sašķaidītu seju. Smadzeņu neapzinātā puse ir nomākta: bailes un dezorientācija. Adrenalīna dēļ mutē sajūtu vara monētu garšu. Un mocības vēl nav pat sākušās. Kā, pie velna, iespējams izturēt reālu spīdzināšanu?
Dzirde ir saasinājusies. Skan apdullinošs troksnis, it kā tiktu darbinātas mehāniskās plēšas – ātrāk un ātrāk. Paiet labs mirklis, līdz aptveru, ka patiesībā tas esmu es pats un mana satrauktā elpošana.

Savādi, bet mani nomāc tieši jutība pret troksni, nevis stresa poza. Aiz muguras atskan dārds – man šķiet, ka tā ir pistole, bet tikpat labi kāds varēja attaisīt čipsu paku. Esmu tuvu ģībonim, tāpēc kliedzu, lai pārtrauc pārbaudījumu. Acumirklī no galvas tiek noņemts maiss. Doma par šādu spīdzināšanas metodi šķiet atbaidoša, lai ko būtu izdarījis spīdzinātais. Bet ļaunākais? Esmu pilnībā zaudējis ticību savai izturībai.

SAS informācija: “Kad es nosviedu zemē metāla cauruli, viņš gandrīz pielika bikses!” atceras Bobs. “Salūza vēl pirms spīdzināšanas. Nu kas tie par mīkstpēdiņiem?!”

Citāts:

„Neredzu neko, izņemot divus milzeņus, kas mani ar seju iespiež sienā.”

Džastins Kvērks
Izturības laiks: 00 h 56 min

Sleja: Kā klātos tev?

Pārbaudi, cik ilgi tu izturētu šajās stresa pozās

Neredzamais krēsls

Saliec rokas aiz muguras un nostājies pie sienas. Slīdi lejup gar sienu, kamēr augšstilbi atrodas 9º leņķī pret rumpi – tā, it kā tu sēdētu uz zema krēsla. Atspiedies pret sienu, lai nenoslīdētu zemāk.

FHM izturēja 7–8 minūtes.

Pagalvis

Atspiedies ar pieri pret sienu. Lai būtu grūtāk, izvēlies raupju apmetumu – sīkus akmentiņus vai ko tamlīdzīgu. Saliec rokas aiz muguras un kājas novieto slīpi, līdz esi 45º leņķī pret sienu. Pēc tam maksimāli izplet kājas un nostājies uz pirkstgaliem.

FHM izturēja 20 minūtes.

Tupēšana uz pirkstgaliem

Pavisam vienkārši. Saliec rokas aiz muguras, notupies, balansējot uz pirkstgaliem, un paliec šādā pozā. Iznāk? Vienkārši. Izvairies atbalstīties uz kāju lieliem, citādi pēdām nepiekļūs asinis.

FHM izturēja sešas minūtes.

Lūzuma punkts

Labas ziņas, šoreiz rokas nav jāliek aiz muguras! Novieto abu roku rādītājpirkstu un vidējo pirkstu pret sienu, izplešot rokas pēc iespējas platāk. Atspiedies pret sienu tāpat kā otrajā pozā: 45º grādu leņķī pret sienu, ar izplestām kājām, uz pirkstgaliem.

FHM izturēja trīs minūtes.

Iebiedēšana

Tu domāji, ka publiska uzstāšanās ir pazemojoša? Pupu mizas!
Zināšanai: ASV armijā ar iebiedēšanu saprot jebko, kas liek „normālai personai baidīties no fiziskas iespaidošanas”. “Tās ir specifiskākas nopratināšanas tehnikas, ko izmantoja Abū Graibas cietumā Irākā,” stāsta Maknīsa. “Metodes bija visdažādākās: no nikniem suņiem līdz seksuālai pazemošanai un pat tā dēvētajiem neīstajiem nāvessodiem. Cilvēks tiek pilnībā salauzts un pakļaujas sagūstītājam. Spīdzināšana iedzen bailes un rada nevērtības izjūtu. Tikai daži mocības pārcietušie vēlāk spēj par to runāt.”

FHM pieredze: kontrole ir viņu rokās. Viņi zina, ka es nevaru paelpot, acis asaro, ar katru kustību smiltis no galvā uzmauktā smilšu maisa graužas arvien dziļāk acīs. Viņi zina, ka es tūlīt sabrukšu, tāpēc aplej ar ūdeni. Man taču ir jāsaglabā apziņa nākamajai „spēles” kārtai!

Pārvilkuši pāri gruvešu kaudzei, spīdzinātāji novelk man kurpes. Panika. Kāpēc tie debiliķi atņēma kurpes? Acu priekšā redzu dziļas peļķes un automašīnas akumulatoru. Tieku uzgrūsts augšā pa metāla vītņu kāpnēm. Paslīd kāja – āda pret metālu, gandrīz apčurājos. “Tev patīk augstums?” kāds iečukst ausī. Kājas tiek pagrūstas tuvāk aizmirstībai. “Metiet to resno kretīnu lejā!” kāds kliedz. Tieku piegrūsts tuvāk malai un ar spēju tvērienu apturēts. Palieku līgojamies nezināmā augstumā. Norīstos.

Mani norauj lejā un atsēdina tupus uz pirkstgaliem. Seko vēl viens čuksts ausī: „Gribi aukstu alu?“ Pēc tam saruna uzņem jaunu kursu – es atkal esmu resnais kretīns. Kājas ļimst; vēlāk kāds teiks, ka es esot atgādinājis jaundzimšu zilonēnu, kas mācās staigāt. Krītu, taču tieku uzķerts. Mēģinu izrauties un bēgt, taču mani nogāž zemē, zābaks uz kakla, celis mugurā. Kāds nokliedzas: “Padod šurpu!” Virs manis skaļi ierēcas automašīna. Grants čirkstoņa, sāpīgs spiediens uz galvas – tā ir riepa. Vai man virs galvas ir mašīna? Vai tas ir nopietni? Nē: vēlāk noskaidroju, ka man pār seju ripināja rezerves riepu. Taču bailes bija ļoti īstas.

Kāds izkliedz: “Pārtrauciet pārbaudījumu!” Maiss no galvas tiek norauts kopā ar sviedriem un puņķiem, atklājot smaidošu seju. “Vai viss kārtībā?” “Jā,” es atbildu, “ej dirst!” Esmu salauzts. Es būtu varējis pielikt punktu, taču muļķīgais lepnums lika turpināt. Reālas spīdzināšanas gadījumā es skaļi dziedātu. Bailes nezināmā priekšā mani satriektu.

SAS informācija: “Nopratināšanā viņš turējās labi,” atceras Bobs. “Viņš bija gatavs visus pasūtīt. Liels vīrs, saglabāja mieru, malacis.”

Citāts: „Kāpēc tie idioti atņēma kurpes? Acu priekšā redzu dziļas peļķes un automašīnas akumulatoru.”

Džošs Vudfins
Izturības laiks: 01 h 45 min

Pakaramais

Sena metode, kam ir panākumi arī mūsdienās

Zināšanai: ieturot viduslaiku moku rata stilu, šīs ekstrēmās virvju „šūpoles” sagādā neciešamas sāpes un izmežģī locītavas. “Krūškurvis tiek saspiests, apgrūtinot elpošanu,” stāsta Sāra Maknīsa. “Kāds vācietis tika aizturēts Kandaharā, Afganistānā, un vairākas dienas karājās, ieķēdēts pie griestiem; viņš tika nolaists zemē tikai uz brīdi, lai ārsts pārbaudītu dzīvības pazīmes, pēc tam vīrieti atkal uzvilka augšā. Šī metode ir diezgan barbariska.”

FHM pieredze: mani salauza zars. Izturība beidzās mirklī, kad viens no vīriem viegli iebakstīja man krūškurvī ar necilu koka zariņu. Nožēlojami? Uz papīra – jā, bet manā prātā ne. Man likās, ka biju karājies no griestiem veselu mūžību (jo spīdzināšanā laika izjūta ir apšaubāms jēdziens). Virs galvas izstieptās rokas sāpēja, kājas tikpat kā neskāra zemi, domas bija juceklīgas. Mazais zariņš šķita esam elektriskais kabelis. Biju pārliecināts, ka katrs maigais koka pieskāriens bija ādu svilinoša rotaļa ar nāvi.

Karāšanās gadījumā nav ilgas vai lēnas spēles un psiholoģiskā terora. Šīs metodes mērķis ir panākt drīzu atzīšanos, jo sāpes ir tūlītējas. Kurpes tiek novilktas, rokas sasietas, bet ķermeni aiz rokām pakar tā, lai zemi skar tikai kāju pirkstu gali. Pēc tam “karātavas” nospriego, paceļot ķermeni tuvāk griestiem; rokas arvien stiprāk sāp, tas nav paciešams. Galvā iezogas sirreāla doma: vai pēc visa šitā es vēl jebkad spēšu masturbēt? (Vēl nedēļu pēc notikušā labās rokas īkšķis ir nejutīgs.)

“Pasaki paroli, un mokas būs galā,” kāds čukst. “Ko tu šeit dari?” pratina otrs. Kāds iebelž pa krūtīm, un virves tiek nostieptas vēl vairāk. Divi vīri paceļ mani uz augšu un nomet atkal lejā, ļaujot griezties. Muskuļi plēš miesu; stiepšana pārauj bicepsu; mani kliedzieni teju pārplēš paša bungādiņas. Un tad… kapa klusums. Mani mocītāji dodas izrēķināties ar kādu citu, pametot mani karājamies kā kautķermeni saldētavā. Prāts joņo, pleci un plaukstas izmežģās, sirds dauzās kā negudra, līdz atgriežas vīrs ar zariņu un noņurd: “Vienkārši padodies, un pēc desmit minūtēm tu jau sēdēsi krogā.” Un sāk bakstīt mani ar zaru. Mugurkauls atkāpjas, urīnpūslis neiztur. Pārbaudījuma beigas. Es vairs nevaru.

SAS informācija: “Spēcīgs čalis,” atzīst Bobs. “Nedomājām, ka padosies tik drīz, taču zinājām, ka nobiedēsim viņu, paceļot no zemes un atkal nosviežot atpakaļ.”

Citāts: „Mani mocītāji pamet mani karājamies kā kautķermeni saldētavā.”

Stjuarts Huds
Izturības laiks: 00 h 59 min

Sleja: izrēķināšanās ar kolēģiem
Kā spīdzināšanas metodes var palīdzēt sasniegt vēlamo rezultātu darbavietā

Miega bads

Nepakļāvīgs padotais? Pentagons apgalvo, ka “miega korekcija” nozīmē samainīt vietām dienu un nakti, izjaucot ieslodzītā miega ciklu un tādējādi radot dezorientāciju.

Zvani savam padotajam trijos naktī un dod neizpildāmus uzdevumus: “Ādamson, man vajag sarkanas un baltas krāsas bundžas līdz 8.00.” Jau pavisam drīz viņš būs psiholoģisks vraks.

Karstā kaste

Esi iekārojis darbavietu ērtajā stūra nodalījumā? Seko Gvantanamo iecienītajam paņēmienam: maza kaste bez ventilācijas, kurā ieslodzītie tiek pamesti cepināties saulē. Nopērc saplāksni, nokrāso to biroja sienu krāsā un katru vakaru pēc darba slepus pārvieto sienu tuvāk kolēģa siltajam stūrītim, lai izraisītu klaustrofobiju.

Baiļu ekspluatācija

Nicini jauniņo? Abū Graibas cietumā Irākā “spēcīga emocionālā diskomforta, paranojas un nekontrolētas defekācijas izraisīšanai” tika izmantoti suņi bez uzpurņiem. Ielauzies personāla daļā vai uzlauz kolēģa profilu draugiem.lv, lai uzzinātu, no kā baidās viņš. Necieš skaņu, kas rodas, berzējot divus balonus vienu pret otru? Vieglāk par vieglu!

Seksuāla pazemošana

Apriebies nodaļas vadītājs? Gvantanamo kāda sieviešu kārtas pratinātāja vairākkārt izģērbās zvērināta musulmaņa priekšā, uzmācās viņam un nosmērēja ar menstruāciju asinīm. Protams, pierunāt blondīni no grāmatvedības paveikt to pašu varētu būt grūti. Taču joka pēc viņa varētu uzglūnēt tavam bosam kopētavā un pamēģināt atpogāt šim bikses brīdī, kad tu, skaļi zirgodamies, uzskrien abiem virsū.

Baltās mocības

Krīt uz nerviem čīkstulīgs jauniņais? “Amnesty International” ziņojums vēsta, ka Irākā kāds ieslodzītais turēts telpā bez logiem, ar baltām sienām, baltā apģērbā. Viņu baroja ar baltiem rīsiem no baltiem šķīvjiem, sarunāties bija aizliegts, bet sargi valkāja apavus ar mīkstām zolēm, lai klusinātu skaņu. Psihoze sākās trīs dienu laikā. Tava versija būs vienkāršāka: vienkārši iespundē jauniņo vadības tualetē. No turienes vismaz nedzirdēsi kaitinošo čīkstēšanu.

Slīcināšana

Bēdīgi slavena un šausminoša spīdzināšanas metode

Zināšanai: spāņu inkvizīcijas izdomāta, japāņu uzlabota Otrajā pasaules karā un līdz pilnībai novesta Gvantanamo. Upuris tiek piesiets pie dēļa un iegremdēts ūdenī (vai arī ūdens no tvertnes tiek liets virsū). Elpošanas ceļi ir nobloķēti, apsienot spīdzinātā seju ar audumu. “Ķermenis vienkārši slīkst,” stāsta Sāra Maknīsa. “Ūdens iekļūst plaušās, cilvēks nevilšus aizrijas, taču nevar ūdeni izklepot laukā. Tas var nogalināt. Un nogalina.” Saskaņā ar CIP informāciju cilvēks iztur vidēji 14 sekundes. Kalids Šeiks Mohameds, 11. septembra terora aktu iedvesmotājs, tikai aplūkoja iekārtu un izbaudīja vienu slīcināšanas sesiju, lai atzītos, ka līdzdarbojies 31 dažādā teroristu plānā.

FHM pieredze: “Jūs smerdeļi! Jūs pretīgie izdzimteņi! Beidziet!” Mani vilka atmuguriski. Kurpes pazudušas, kliboju un biju izmircis slapjš. Pār galvu uzmauktā maisa tumsā un sviedros satrauktā elpa draudēja pārvērsties šņukstos. Vēl ļaunāk, starp kāju pirkstiem jutu izspiežamies baložu mēslus.
“Stāt!” Trešā balss. Pavēle.

Tiku brutāli nogrūsts uz muguras. Vairs nekādas kliegšanas. Tūdaļ kaut kas notiks. Kaut kas slikts.

Kāda roka stingri sagrāba mani pie vienas potītes, pēc tam – pie otras. “Cik labi, ka uzvilku tīras zeķes,” es nodomāju. Sirreāli. Manā trīcošajā labajā rokā tiek iespiesta plastmasas pudele; ja es vēlos beigt pārbaudījumu, tā vienkārši jānosviež zemē. No visām iespējamām moku metodēm šī bija tā, no kuras baidījāmies visvairāk.

Deguns tiek aizspiests, mute aizbāzta ar dvieli, sāpīgi atplešot žokļus. Krūtis smagi cilājas, cīnoties pēc elpas. Sirds dauzās, un domas ir bezjēdzīgas. Ūdeni vispirms izdzirdēju un tikai pēc tam sajutu. Tā nebija straume, tikai viegla strūkla. Tomēr ar katru pilienu dvielis kļuva slapjāks. Un jo slapjāks kļuva dvielis, jo grūtāk bija elpot. Brīdī, kad dvielis ir piesūcies slapjš, sākas smakšana.

Mani locekļi svaidās. Tvēriens kļūst spēcīgāks. Piesūcinātais dvielis tiek iegrūsts dziļāk mutē. Klaustrofobija. Panika pārvēršas nāves bailēs. Nespēju paelpot, šķiet, ka diafragma tūdaļ pārplīsīs uz pusēm.

Dvielis tiek izvilkts. Viss ķermenis kliedz pēc skābekļa, taču es pagūstu ievilkt vien puselpu, kad tas atkal tiek iestūķēts atpakaļ. Atkal ūdens. Šoreiz tas jau līst pār seju. Taču nu jau es esmu dusmīgs un gribu izturēt. Rīstīdamies atklepoju no plaušām ūdeni.

Spīdzinātāji nolemj, ka pietiks. No mana ciešā satvēriena tiek izņemta pudele. Vēlāk es nopētu dvieli. Cik savādi – krāsains pludmales dvielis.
SAS informācija: “Viņš bija apņēmības pilns jau no sākta gala,” paslavē Bobs. “Mēs bijām nobažījušies par viņa drošību slīcināšanas brīdī, jo džeks nepadevās. Būtu mums vēl viena diena, mēs viņu salauztu...”

Gribi izmēģināt to visu uz savas ādas? Patiešām? Bobs un viņa komanda piedāvā izbaudīt visu: sākot no militārā treniņa līdz vecpuišu ballītes izpriecām. Vairāk lasi www.sassurvival.com vai www.bobspour.co.uk.

Citāts: „No visām iespējamām moku metodēm šī bija tā, no kuras baidījāmies visvairāk.”

Henrijs Rimmers
Izturības laiks: 01 h 54 min

Sleja: “Mani spīdzināja deviņas dienas… Lielbritānijā.”

Domā, ka šādas lietas notiek tikai Tuvajos Austrumos? Nekā nebija.
1971. gadā tolaik 20 gadus vecais zobu tehniķis Džims Olds pa ceļam no kādas ballītes Belfāstā nokļuva britu armijas spēku nagos. Deviņas dienas Olds tika pakļauts nežēlīgai sišanai un piecām spīdzināšanas metodēm – kombinācija ar maisu galvā, baltais troksnis, miega un ēdiena bads –, kā arī stresa pozām. Atrazdamies gūstā, viņš mēģināja padarīt sev galu.

Kādas ir spīdzināšanas sekas ilgtermiņā?

“Galvenokārt tās ir psiholoģiska rakstura traumas. Ticiet vai ne, bet fiziskās sāpes savā ziņā ir pat baudāmas. Tās ir reālas, jo viss notiek īstenībā; ir iespējams noteikt kaut kādu sāpju intensitāti. Es varēju paskatīties uz rētām un tās novērtēt. Bet to, kādu ietekmi sāpes atstājušas uz manu psihi, es neapzinājos. Uzreiz pēc tam man bija bail doties laukā, bail vispār pakustēties… Vēl gadiem ilgi pēc spīdzināšanas izjutu tās sekas. Ne tik dramatiski, taču tas joprojām mani vajāja.”

Kā tas izpaudās?

“Naktīs modos augšā, rādījās murgi, bija drebuļi, svīšana, raudāšana, depresija. Es varēju ne no šā, ne no tā izplūst asarās. Bija nepieciešama vieta un laiks pārdomām par notikušo. Atkal iziet notikušajam cauri. Mēģināt izprast jēgu.”

Vai saņēmi profesionāļu palīdzību?

“Universitātes slimnīcā apmeklēju psihologu, kurš specializējās traumatisku notikumu seku ārstēšanā. Taču viņa vienīgā pieredze tajā brīdī aprobežojās ar lidmašīnas katastrofu. Jauks džeks, taču manis piedzīvoto viņš nevarēja izprast. Man palīdzēja saites, kas vienoja mūs – četrus belfāstiešus, kas bijām to pārcietuši. Mēs vienīgie zinājām, kā pārējie jūtas.”

Vai tu joprojām izjūti notikušā sekas?

“Jā, turklāt regulāri. Ja es teiktu, ka FHM žurnālista zvans ir sabojājis manu naktsmieru, tas nebūtu pārspīlējums.”

Ko tu jūti pret cilvēkiem, kas darīja tev pāri?

“Man šķiet, ka reiz vienu no viņiem redzēju uz ielas. Nebiju drošs, taču trīcēju kā apšu lapa. Citu starpgadījumu nav bijis. Zinu, ka daudzi no viņiem tika paaugstināti amatā, bet nezinu, cik daudzi joprojām ir aktīvajā dienestā. Es nemaz negribētu zināt, ar ko viņi nodarbojas patlaban. Šos cilvēkus vajadzētu tiesāt par to, ko viņi nodarījuši citiem.”

Vai, tavuprāt, noteiktos apstākļos spīdzināšanu varētu veikt jebkurš?
“Nē. To spēj tikai īpaša rakstura cilvēki. Es zinu, kādi ir viņu argumenti, esmu tam izgājis cauri. Ir jābūt īpašam kretīnam, lai kādu ilgstoši spīdzinātu.”

 FHM