Kāds amerikānis spēj atcerēties gandrīz visu, ko viņš ir darījis kopš piecu gadu vecuma. 58 gadus vecais televīzijas producents Bobs Petrella pārsteidzoši detalizēti atceras pusi no savas dzīves.
Pagājušajā gadā notikušajā pētījumā par atmiņu Kalifornijas universitātē viņam diagnosticēta hipertimestija jeb pārāk attīstīta atmiņa.
Retā kaite atklāta tikai četriem cilvēkiem visā pasaulē. Zinātnieki joprojām cenšas noskaidrot tās cēloni.
Petrella spēj atcerēties dienu un datumu, kad viņš pirmo reizi saticis kādu tuvu draugu, un visas sarunas, kurās viņš piedalījies 53 gadu garumā. Pirmo reizi viņš atklāja savu reto talantu sākumskolā, kad bez grūtībām spēja nokārtot jebkuru kontroldarbu, nekad neatkārtojot mācību vielu.
"Man vienmēr ir bijusi pārsteidzoši laba atmiņa, taču man nekad nav paticis to reklamēt vai lielīties ar to svešiniekiem," atzina Petrella. "Vislabāk es atceros lietas, ja tās mani interesē, neatkarīgi no tā, vai tas ir kāds notikums sportā, politikā vai vienkārši labi pavadīta diena."
"Es atceros visus telefona numurus. Es pazaudēju savu mobilo 2006.gada 24.septembrī. Daudzi cilvēki kristu panikā, taču manā telefonā nebija neviena numura, jo es tos atceros no galvas."
1979. gada 8. martā kompānija Philips Eidenhovenā (Nīderlandē) rīkoja preses konferenci, kurā tika paziņots par jaunu datu nesēja tipu – optisko kompaktdisku, kas sākotnēji bija paredzēts mūzikas atskaņošanai. Tas nozīmē, ka fenomenālajam izgudrojumam pienākusi jau 30. jubileja.
Protams, tradicionālos kompaktdiskus daļēji ir aizstājuši DVD diski, Blu-Ray diski un USB zibatmiņas, taču, lai gan ir pagājuši jau 30 gadi kopš kompaktdisku prezentēšanas (kas tehnoloģiju jomā ir ilgs laiks), tie joprojām tiek plaši lietoti mūzikas un citu datu tipu uzglabāšanai.
Kompaktdisku attīstībā savu artavu ielika arī Sony, kas kopā ar Philips optiskos kompaktdiskus standartizēja. Šim standartam tika dots nosaukums Red Book, un tajā tika noteikts disku diametrs, audio frekvence, ietilpība (sākotnēji 60 minūtes). Philips un Sony sadarbība vainagojās ar panākumiem, un Red Book standarts ātri vien kļuva populārs. Lai gan kompaktdiski tika prezentēti jau 1979. gadā, pirmais mūzikas albums kompaktdiskā tika izdots vien 1982. gada 1. oktobrī (izpildītāja Billija Džouela albums 52nd Street), un tas tika izdots reizē ar Sony CDP-101 kompaktdisku atskaņotāju. Šis albums kļuva par pagrieziena punktu mūzikas vēsturē, jo 1983. gadā tika prezentēti vēl vairāki kompaktdisku atskaņotāji. Īpaši populārs tolaik kļuva populārās grupas The Beatles albums 1, kas tika pārdots 30 miljonos eksemplāru.
Mūsdienās kompaktdiskus apdraud tādi mūzikas formāti kā MP3, jo, pateicoties šā formāta popularitātei, cilvēki arvien retāk iegādājas mūzikas kompaktdiskus. Piemēram, 2008. gadā CD tirdzniecības apjomi samazinājās par 20%, un tas ir izskaidrojams ar pieaugošo MP3 mūzikas failu popularitāti. Tomēr, neraugoties uz pārdošanas apjomu kritumu, kompaktdiski joprojām ir ļoti plaši izplatīta tehnoloģija, un nevar noliegt, ka kompaktdiski ir spēlējuši nozīmīgu lomu moderno tehnoloģiju attīstībā. Starp citu, līdz šim kopumā ir pārdoti 240 miljardi kompaktdisku un 3,5 miljardi kompaktdisku audioatskaņotāju.
Zinātnieki atklājuši, ka puvušu olu smaka spēj seksuāli uzbudināt vīriešus un var tikt izmantota kā Viagras aizvietotāja. Līdzīgs pētījums par citu gāzi - slāpekļa oksīdu - pirms desmit gadiem ļāva radīt Viagru - efektīvu preparātu cīņai ar erektilo disfunkciju.
Zinātnieki noskaidrojuši, ka seksuāla uzbudinājuma laikā vīriešu nervu šūnas ārkārtīgi mazos daudzumos izdala sērūdeņradi - gāzi, kas piešķir bojātām olām tām raksturīgo smaku, - tādējādi liekot asinsvadiem paplašināties un pieplūst ar asinīm.
"Esmu pārliecināts, ka nākotnē iespējams radīt medikamentu, kas vai nu piegādā sērūdeņradi, vai arī kontrolē tā izdalīšanos," pavēstīja profesors Čirīno no Neapoles Universitātes. "Protams, tas ir jauns terapeitisks mērķis erektilās disfunkcijas ārstēšanā. Šie pētījumi var palīdzēt atklāt jaunas metodes erektilās disfunkcijas un citu seksuālo traucējumu ārstēšanai," viņš atzina.
Ņemot vērā jauno atklājumu, šī pētījuma rezultāti varētu palīdzēt tai trešdaļai vīriešu, uz kuriem neiedarbojas Viagra.
Vai tu zini cik litri ūdens jāpatērē, lai pagatavotu vienu krūzi kafijas? Pirmā atbildes liekas visai loģiska - maksimums puslitrs, atkarībā no krūzes izmēra. Bet izrādās, ka mazliet vairāk. Mazliet ļoti vairāk. Veseli 140 litri ūdens ir vajadzīgi, lai tiktu pie vienas krūzītes kafijas.
Tas viss summējas ņemot vērā kafijas plantāciju uzturēšanu, ražas novākšanu, apstrādi, sagatavošanu, fasēšanu un piegādi līdz veikala/kafejnīcas plauktam. Vienam litram kafijas ir vajadzīgi 1120 litri ūdens. Vienam litram tējas tikai 140 litri ūdens. Kurpju un mikroshēmu izgatavošanai vajag tūkstošiem litru ūdens. Savukārt dzeramā ūdens litrs "izmaksā" tikai četrus litrus "parastā" ūdens.
Smadzenes ir cilvēka ķermeņa svarīgākais punkts. Tieši tajā tiek radītas, apkopotas un klasificētas visas domas, emocijas un darbības. Kaut arī smadzenes ir viens no svarīgākajiem orgāniem un līdz ar to arī viens no pētītākajiem, par tām vēl ir daudz nezināmā.
Joprojām ir neatbildēti vairāki svarīgi jautājumi. Kā tiek uzglabātas un lietotas atmiņas? Kāpēc smadzenes guļ un sapņo? Kas ir apziņa?
Uz visiem šiem jautājumiem nav noteiktu atbilžu. Tiesa, ir daudz interesantu atklājumu, kurus daudzi nemaz nezina. Lūk, piecas lietas, ko jūs līdz šim par smadzenēm nezinājāt.
1. Smadzenes ir enerģiju patērējošākais orgāns visā ķermenī.
Smadzenes veido tikai 2% no kopējā ķermeņa svara, taču tās patērē 15% sirds radītās enerģijas un 20% no ķermeņa uzņemtā skābekļa! Interesanti ir tas, ka liels daudzums šā skābekļa tām ir nepieciešams arī tad, ja smadzenes ir nomodā, bet atpūšas un darbojas lēnā režīmā. Kāpēc – uz to pagaidām nav atbildes.
Tātad smadzenes ir ļoti prasīgs orgāns. Lai tās pilnvērtīgi tiktu apgādātas ar nepieciešamo, trīs lielās smadzeņu artērijas nemitīgi pumpē skābekli. Vēl bez enerģijas pelēkajai vielai ir nepieciešama liela daļa galvaskausa telpas. Šis pieprasījums, cilvēkam evolucionējot, ir kļuvis aizvien lielāks.
2. Jau 7 gadu vecumā jūsu smadzenes bija gandrīz izaugušas.
Cilvēkam 7 gadu vecumā smadzenes ir izaugušas un nobriedušas jau par 95%. Tieši šī straujā augšana izskaidro to, kāpēc divus gadus veca mazuļa smadzenes patērē divreiz vairāk enerģijas, nekā pieauguša cilvēka pelēkā viela.
Līdzko smadzenes ir pieaugušas par 100%, atklājas interesantas lietas. Piemēram, vīriešiem ir lielākas smadzenes nekā sievietēm. Tiesa, šī atšķirība gan nedod stiprajam dzimumam nekādas priekšrocības, jo atšķirības apjomā skaidrojamas ar dažādību specifiskos reģionos, nevis ar vienkāršu proporciju.
Sievietēm ir lielāks hipokamps - smadzeņu daļa, kas atbild par ožu un atmiņām. Savukārt vīriešiem ir lielāki amygdala un hypothalamus. Tiesa, šo atšķirību efekts nav zināms. 3. Smadzenes nejūt sāpes.
Vai esat kādreiz redzējuši, ka cilvēki, kuriem veic smadzeņu operācijas, ir pie samaņas? Atbilde ir gaužām vienkārša: smadzenēs nav sāpju receptoru, tāpēc tās nejūt sāpes. Tāpēc daudziem par brīnumu parastās, ikdienišķās galvassāpes izraisa nevis sāpju receptori smadzenēs, bet gan membrāna, kas tās ieskauj (pazīstama ar terminu dura mater). Šo membrānu caurauž šādi receptori, tāpēc galvassāpēs vairumā gadījumu ir vainojama arī tā. Tiesa, ir daudz dažādu veidu galvassāpju, un to patiesie cēloņi vēl nav līdz galam izpētīti.
4. Cilvēks izmanto vairāk nekā 10% savu smadzeņu.
Plaši izplatīto mītu, ka cilvēks izmanto tikai 10% savu smadzeņu, plaši kultivē dažādas filmas, paranormālo lietu pētnieki un dažādi psihiatri, kas meklē atbildes uz psihisko spēju jautājumiem.
Lai arī pieņēmums nav patiess, tas ir atraktīvs. Iedomājieties, ja mēs spētu izmantot arī pārējos 90%! Taču pētījumi rāda, ka lielākā smadzeņu daļa nepavisam nav neaktīva. Kompleksas aktivitātes patiesībā iesaista lielāko daļu tās reģionu.
Viens no labākajiem pierādījumiem ir galvas traumas – ja cilvēkam tiek bojāta kāda smadzeņu daļa, viņš iedzīvojas kādā funkcionālā defektā. Tas liecina, ka galvā nav snaudošu smadzeņu daļu, kuras varētu traumēt bez sekām. Tas ir fakts: mēs izmantojam lielāko savu smadzeņu daļu (ja ne tās visas).
5. Smadzeņu šūnas atjaunojas.
Tūlīt sagrausim vēl vienu mītu, kas eksistē jau gadu desmitiem. Ir pieņemts uzskatīt, ka smadzeņu šūnas iet bojā un atmirst uz visiem laikiem. Pēdējos 10 gados gan ir atklāts pretējais - smadzeņu šūnas atjaunojas!
Modernā zinātne rāda, ka pat neironi ir spējīgi atjaunoties. Tā varētu būt laba ziņa alkohola lietotājiem – alkohols nevis nogalina neironus, bet gan bojā to starpā esošos savienojumus – sinapses. Kas zina, varbūt kādu dienu zinātne atklās ideālu brīnumlīdzekli pret paģirām...
Pirms sākat nevaldāmi smieties par ideju vilkt aiz sevis bikšturos iesietu elektrības ģeneratoru, pateikšu, ka tas ir domāts Āfrikai, kur elektrības nav un visi pārvietojas ar kājām. Protams, tur īsti nederēs tādi mazi rullīši un vajadzēs nopietnāku bezceļa versiju, bet ideja paliek tā pati. Cilvēks staigājot velk aiz sevis riteņus, kas griež ģeneratoru. Nav gan skaidrs cik ilgi jāstaigā lai uzvārītu tējkannu, bet iPodu uzlādēt varētu visai ātri. Tiesa, Ārfikas tuksnešos iPodi diez vai ir aktuāli.
Pavasarī Kanādā norisināsies pirmais rokkoncerts pasaules vēsturē, kas būs paredzēts kurliem cilvēkiem. Pasākums notiks vienā no Toronto klubiem 5. martā, ziņo New Musical Express.
Lai dzirdi zaudējušiem cilvēkiem palīdzētu uztvert mūziku, Kanādas Raiersonas universitātes mūzikas tehnoloģiju izpētes centrs izstrādājis īpašu vibrējošu krēslu.
"Emocionālā krēsla" sensori analizē mūzikas skaņas un pārveido tās vibrācijās. Krēslā iebūvētās ierīces liek tam kustēties, šūpoties un trīcēt, pielāgojoties skanošās mūzikas ritmam.
Īpašā krēsla izgudrotāji atzinuši, ka tie, kas šajos krēslos sēdēs, koncerta laikā "savā sejā sajutīs ritmiskās gaisa kustības".
Koncerts, kurā uzstāsies vairākas maz zināmas muzikālas apvienības, tiks papildināts ar vizuāliem efektiem, līdzīgiem tiem, kas tiek izmantoti dažādos mediju pleijeros. mango.lv
„Spīdzināšanas pēdas ir neizdzēšamas,” sacījis austriešu rakstnieks Žans Amerijs. „Spīdzinātais paliks spīdzināts uz mūžu.” Un rakstnieks zināja, ko runā: Otrā pasaules kara laikā viņš pats piedzīvoja nežēlīgu spīdzināšanu divās koncentrācijas nometnēs. Izrādās, arī mūsdienās spīdzināšana ir tikpat aktuāla kā krusta karu laikā.
Alžīrijas varas iestādes aizturētās personas spīdzina elektriskajā krēslā, ar varu spiežot norīt ķimikālijas, urīnu un netīru ūdeni. Spānijas policija pieķerta, draudot aizdomās turētajiem ar nažiem, sitot pa pēdām un piekaujot ieslodzīto līdz daļējam dzirdes zudumam (paturi to prātā, ja kādreiz gribēsi nokārtot dabiskās vajadzības Spānijas piejūras kūrortā). Un, protams, Irāka ar neskaitāmiem ziņojumiem par sišanu un seksuāla rakstura pazemošanu. Smagākā mocīšana notiek Jordānijā un Saūda Arābijā – tur spīdzināšanai nav robežu vai juridisku seku.
Arguments par labu spīdzināšanai ir vienkāršs. Mūsdienu ienaidnieks ir tik bīstams, ka normāli militārie un morāles likumi uz to neattiecas. Daudzi ļaudis, kas parasti iebilst pret spīdzināšanu, nespēj izjust līdzjūtību pret fanātiķiem, kas pašnāvnieku uzspridzināšanos uzskata par likumīgu taktiku.
Seriāla „24 stundas“ autors Džoels Surnovs atzīst, ka spīdzināšanas ainas savā darbā iekļāvis ar nolūku pieradināt ASV skatītājus pie domas, ka spīdzināšana ir nepieciešams ļaunums. Tikmēr ASV tiesībsargi izstrādājuši Buša administrācijas bēdīgi slaveno „spīdzināšanas dienesta ziņojumu”, iekļaujot kodeksā glītu sarakstu ar „likumīgiem” mocīšanas paņēmieniem.
Un tomēr… Ja valdība dod zaļo gaismu cilvēku spīdzināšanai, nevilšus rodas dažādi jautājumi. Ja nu tiek notverts nevainīgs cilvēks? Kā spīdzināšana ieslodzītos ietekmē ilgtermiņā? Vai iegūtā informācija patiesi noder un tiek izmantota? FHM par to nav drošas pārliecības. Taču mēs zinām, ka mums nav tiesību pļurkstēt, līdz neesam to izjutuši paši. Ir tikai godīgi, ja spīdzināšanu, kas tiek veikta tautas vārdā, tauta pārbauda uz savas ādas.
Kādas ir spīdzināšanas sekas ilgtermiņā?
“Galvenokārt tās ir psiholoģiska rakstura traumas. Ticiet vai ne, bet fiziskās sāpes savā ziņā ir pat baudāmas. Tās ir reālas, jo viss notiek īstenībā; ir iespējams noteikt kaut kādu sāpju intensitāti. Es varēju paskatīties uz rētām un tās novērtēt. Bet to, kādu ietekmi sāpes atstājušas uz manu psihi, es neapzinājos. Uzreiz pēc tam man bija bail doties laukā, bail vispār pakustēties… Vēl gadiem ilgi pēc spīdzināšanas izjutu tās sekas. Ne tik dramatiski, taču tas joprojām mani vajāja.”
Kā tas izpaudās?
“Naktīs modos augšā, rādījās murgi, bija drebuļi, svīšana, raudāšana, depresija. Es varēju ne no šā, ne no tā izplūst asarās. Bija nepieciešama vieta un laiks pārdomām par notikušo. Atkal iziet notikušajam cauri. Mēģināt izprast jēgu.”
Vai saņēmi profesionāļu palīdzību?
“Universitātes slimnīcā apmeklēju psihologu, kurš specializējās traumatisku notikumu seku ārstēšanā. Taču viņa vienīgā pieredze tajā brīdī aprobežojās ar lidmašīnas katastrofu. Jauks džeks, taču manis piedzīvoto viņš nevarēja izprast. Man palīdzēja saites, kas vienoja mūs – četrus belfāstiešus, kas bijām to pārcietuši. Mēs vienīgie zinājām, kā pārējie jūtas.”
Vai tu joprojām izjūti notikušā sekas?
“Jā, turklāt regulāri. Ja es teiktu, ka FHM žurnālista zvans ir sabojājis manu naktsmieru, tas nebūtu pārspīlējums.”
Ko tu jūti pret cilvēkiem, kas darīja tev pāri?
“Man šķiet, ka reiz vienu no viņiem redzēju uz ielas. Nebiju drošs, taču trīcēju kā apšu lapa. Citu starpgadījumu nav bijis. Zinu, ka daudzi no viņiem tika paaugstināti amatā, bet nezinu, cik daudzi joprojām ir aktīvajā dienestā. Es nemaz negribētu zināt, ar ko viņi nodarbojas patlaban. Šos cilvēkus vajadzētu tiesāt par to, ko viņi nodarījuši citiem.”
Vai, tavuprāt, noteiktos apstākļos spīdzināšanu varētu veikt jebkurš? “Nē. To spēj tikai īpaša rakstura cilvēki. Es zinu, kādi ir viņu argumenti, esmu tam izgājis cauri. Ir jābūt īpašam kretīnam, lai kādu ilgstoši spīdzinātu.”
FHM
Šīs muļķīgās idejas spārnota, FHM redakcija kādu dienu attopas, nervozi mīņājoties pie pussabrukušas alusdarītavas pamestā nostūrī Londonas austrumos. Uz dienu noīrētajā teritorijā sastopam dažus būdīgus īpašo uzdevumu vienības (SAS) bijušos kareivjus, kuri palīdzēs radīt pašiem savu moku Gvantanamo. Bobs Spaurs, izbijis SAS ierindnieks un grupas vadītājs, izskaidro noteikumus: seši no mums tiks pakļauti pamatnopratināšanai, bet pēc tam daudz specifiskākām militāra rakstura procedūrām. Sasniedzot lūzuma punktu, jāizkliedz frāze: „Pārtraukt pārbaudījumu!” Ja mute aizsieta, jānomet zemē rokā turētais priekšmets. Kādas būs FHM izturības robežas? Citu pēc cita mūs aizved uz kādu izdemolētu telpu, kur sākas nopratināšana…
Pamatnopratināšana
Sāksim ar nelielu maņu zaudēšanu
Zināšanai: nopratināšanas laikā jāuzklausa ne tikai jautājumi, bet arī draudi.
Galvā uzmauktā kapuce, ko britu armija izmantoja vēl pirms dažiem gadiem, rada absolūtu dezorientāciju. “Oficiāli to dēvē par maņu deprivāciju,” skaidro Sāra Maknīsa no “Amnesty International”. “Tās mērķis ir radīt dezorientāciju un paniku.”
FHM pieredze: vīrietis pie galda pavēl apsēsties. Mēs sarunājamies par pilsētu, kurā esam uzauguši. Viņš vēlas zināt, kāpēc esmu šeit. Aiz muguras stāv divi vīri sejas maskās. Esmu noskaņots rotaļīgi. Uz galda tiek nolikts rupja auduma maiss. Kad atsakos atbildēt uz jautājumiem un neparakstu dokumentus, gaisotne mainās. “Kāpēc tu atrodies manā teritorijā?” satraukti auro pratinātājs. Piezogas panika.
Pagriežos, lai palūkotos uz vīriem sev aiz muguras. Pie galda sēdošajam tas nepatīk. “Pat neiedomājies uz viņiem blenzt, kretīn!” viņš kliedz.
Kad pieceļos kājās, mani sagrābj un galvā uzmauc maisu. Caur šķiedrām ir grūti elpot. Rokas tiek sasietas aiz muguras. Kliedzienu pavadīts, tieku izvilkts ārā un nogrūsts zemē. Varbūt šeit arī tikšu pamests? Cauri maisam tikpat kā neko nav iespējams saskatīt. Atceros, kā bērnībā mēdzu blēdīties, spēlējot aklās vistiņas. Uz mirkli man šķiet, ka viss ir kārtībā.
Taču tad maisa apakša tiek sasieta, un mani nogrūž gruvešu kaudzē. Ne pārāk patīkami, taču es nesūdzos. Neliecieties traucēti, puiši! Ejiet un spīdziniet kādu citu! Vēl pēc brīža tieku uzrauts kājās.
Mani ieved būrī, pa ceļam uzgrūžos dažādām lietām. Nevaru paelpot, attopos kņupus, ar galvu starp... divām betona plāksnēm? Šeit ir vēl kāds. Prātoju, vai tas ir kāds no sliktajiem, kas gatavojas man iesist. Vēlāk uzzinu, ka tie bija pārējie redakcijas kolēģi.
Karsti. Prātoju, vai šādi nāksies pavadīt visu dienu, lai vēlāk piedzīvotu nākamo spīdzināšanas procedūru.
Izlemju pielikt punktu jau tagad.
“Vai šeit kāds ir?” pieklājīgi apvaicājos, nevēlēdamies sagādāt nepatikšanas. “Pārtraukt pārbaudījumu!”
SAS informācija: “Viņš nāk no Ņūkāslas tāpat kā es, tāpēc biju cerējis uz ko vairāk,” informē Spaurs. “Nopratināšanas laikā viņš sāka drebēt – jau domāju, ka salūzīs turpat uz līdzenas vietas. Kāda vilšanās!”
Citāts: „Šeit ir vēl kāds. Prātoju, vai tas ir kāds no sliktajiem, kas gatavojas man iesist.”
Endrjū Henkinsons Izturības laiks: 00 h 11 min
Stresa pozas
Zināšanai: ikviena karalauka reglamenta “pamatielaušanās” metode, ko izmanto ieslodzīto novājināšanai. “Ilgstoša stāvēšana” ir viena no pamatmetodēm: ieslodzītie tiek turēti stāvus līdz pat četrdesmit stundām. “Taču ir arī citas formas,” teic Sāra Maknīsa no “Amnesty International”, “sākot ar to, ka ieslodzīto dienām ilgi tur stāvus riepu kolonnā, un beidzot ar to, ka rīklē bāž ar ķimikālijām piesūcinātas lupatas.”
FHM pieredze: šim pārbaudījumam piesakos pirmais, būdams pieredzējušākais no kolēģiem. Biju iedomājies, ka tas būs citādāk. Praksē izrādījās, ka dažādās stresa pozās man nāksies ilgāku laiku pavadīt nelielā metāla būrī. Tā kā esmu vidēja auguma, 45 minūtes saliektā stāvoklī būrī ir paciešamas. Vēl viena kolēģa atvešana rada biedriskuma izjūtu, tomēr ar katra jauna cilvēka parādīšanos būrī kļūst arvien šaurāk, un dezorientācija dara mani nervozu. Nejuzdams savus locekļus, tumsā sāku smakt.
Pēkšņi būris tiek atrauts vaļā un mani izvelk laukā. Velkot notirpušās kājas pa betonu, attālums šķiet daudz lielāks; kad atliecos atpakaļ, nokrakšķ mugura. Savādi: es neredzu neko, izņemot divus milzeņus, kas mani ar seju iespiež sienā.
Rokas joprojām ir rokudzelžos, metāls griežas ādā, seja iespiesta ķieģeļu sienā. Kājas izvērstas uz āru, esmu bīstami tuvu tam, lai paslīdētu un sašķaidītu seju. Smadzeņu neapzinātā puse ir nomākta: bailes un dezorientācija. Adrenalīna dēļ mutē sajūtu vara monētu garšu. Un mocības vēl nav pat sākušās. Kā, pie velna, iespējams izturēt reālu spīdzināšanu? Dzirde ir saasinājusies. Skan apdullinošs troksnis, it kā tiktu darbinātas mehāniskās plēšas – ātrāk un ātrāk. Paiet labs mirklis, līdz aptveru, ka patiesībā tas esmu es pats un mana satrauktā elpošana.
Savādi, bet mani nomāc tieši jutība pret troksni, nevis stresa poza. Aiz muguras atskan dārds – man šķiet, ka tā ir pistole, bet tikpat labi kāds varēja attaisīt čipsu paku. Esmu tuvu ģībonim, tāpēc kliedzu, lai pārtrauc pārbaudījumu. Acumirklī no galvas tiek noņemts maiss. Doma par šādu spīdzināšanas metodi šķiet atbaidoša, lai ko būtu izdarījis spīdzinātais. Bet ļaunākais? Esmu pilnībā zaudējis ticību savai izturībai.
SAS informācija: “Kad es nosviedu zemē metāla cauruli, viņš gandrīz pielika bikses!” atceras Bobs. “Salūza vēl pirms spīdzināšanas. Nu kas tie par mīkstpēdiņiem?!”
Citāts:
„Neredzu neko, izņemot divus milzeņus, kas mani ar seju iespiež sienā.”
Džastins Kvērks Izturības laiks: 00 h 56 min
Sleja: Kā klātos tev?
Pārbaudi, cik ilgi tu izturētu šajās stresa pozās
Neredzamais krēsls
Saliec rokas aiz muguras un nostājies pie sienas. Slīdi lejup gar sienu, kamēr augšstilbi atrodas 9º leņķī pret rumpi – tā, it kā tu sēdētu uz zema krēsla. Atspiedies pret sienu, lai nenoslīdētu zemāk.
FHM izturēja 7–8 minūtes.
Pagalvis
Atspiedies ar pieri pret sienu. Lai būtu grūtāk, izvēlies raupju apmetumu – sīkus akmentiņus vai ko tamlīdzīgu. Saliec rokas aiz muguras un kājas novieto slīpi, līdz esi 45º leņķī pret sienu. Pēc tam maksimāli izplet kājas un nostājies uz pirkstgaliem.
FHM izturēja 20 minūtes.
Tupēšana uz pirkstgaliem
Pavisam vienkārši. Saliec rokas aiz muguras, notupies, balansējot uz pirkstgaliem, un paliec šādā pozā. Iznāk? Vienkārši. Izvairies atbalstīties uz kāju lieliem, citādi pēdām nepiekļūs asinis.
FHM izturēja sešas minūtes.
Lūzuma punkts
Labas ziņas, šoreiz rokas nav jāliek aiz muguras! Novieto abu roku rādītājpirkstu un vidējo pirkstu pret sienu, izplešot rokas pēc iespējas platāk. Atspiedies pret sienu tāpat kā otrajā pozā: 45º grādu leņķī pret sienu, ar izplestām kājām, uz pirkstgaliem.
FHM izturēja trīs minūtes.
Iebiedēšana
Tu domāji, ka publiska uzstāšanās ir pazemojoša? Pupu mizas! Zināšanai: ASV armijā ar iebiedēšanu saprot jebko, kas liek „normālai personai baidīties no fiziskas iespaidošanas”. “Tās ir specifiskākas nopratināšanas tehnikas, ko izmantoja Abū Graibas cietumā Irākā,” stāsta Maknīsa. “Metodes bija visdažādākās: no nikniem suņiem līdz seksuālai pazemošanai un pat tā dēvētajiem neīstajiem nāvessodiem. Cilvēks tiek pilnībā salauzts un pakļaujas sagūstītājam. Spīdzināšana iedzen bailes un rada nevērtības izjūtu. Tikai daži mocības pārcietušie vēlāk spēj par to runāt.”
FHM pieredze: kontrole ir viņu rokās. Viņi zina, ka es nevaru paelpot, acis asaro, ar katru kustību smiltis no galvā uzmauktā smilšu maisa graužas arvien dziļāk acīs. Viņi zina, ka es tūlīt sabrukšu, tāpēc aplej ar ūdeni. Man taču ir jāsaglabā apziņa nākamajai „spēles” kārtai!
Pārvilkuši pāri gruvešu kaudzei, spīdzinātāji novelk man kurpes. Panika. Kāpēc tie debiliķi atņēma kurpes? Acu priekšā redzu dziļas peļķes un automašīnas akumulatoru. Tieku uzgrūsts augšā pa metāla vītņu kāpnēm. Paslīd kāja – āda pret metālu, gandrīz apčurājos. “Tev patīk augstums?” kāds iečukst ausī. Kājas tiek pagrūstas tuvāk aizmirstībai. “Metiet to resno kretīnu lejā!” kāds kliedz. Tieku piegrūsts tuvāk malai un ar spēju tvērienu apturēts. Palieku līgojamies nezināmā augstumā. Norīstos.
Mani norauj lejā un atsēdina tupus uz pirkstgaliem. Seko vēl viens čuksts ausī: „Gribi aukstu alu?“ Pēc tam saruna uzņem jaunu kursu – es atkal esmu resnais kretīns. Kājas ļimst; vēlāk kāds teiks, ka es esot atgādinājis jaundzimšu zilonēnu, kas mācās staigāt. Krītu, taču tieku uzķerts. Mēģinu izrauties un bēgt, taču mani nogāž zemē, zābaks uz kakla, celis mugurā. Kāds nokliedzas: “Padod šurpu!” Virs manis skaļi ierēcas automašīna. Grants čirkstoņa, sāpīgs spiediens uz galvas – tā ir riepa. Vai man virs galvas ir mašīna? Vai tas ir nopietni? Nē: vēlāk noskaidroju, ka man pār seju ripināja rezerves riepu. Taču bailes bija ļoti īstas.
Kāds izkliedz: “Pārtrauciet pārbaudījumu!” Maiss no galvas tiek norauts kopā ar sviedriem un puņķiem, atklājot smaidošu seju. “Vai viss kārtībā?” “Jā,” es atbildu, “ej dirst!” Esmu salauzts. Es būtu varējis pielikt punktu, taču muļķīgais lepnums lika turpināt. Reālas spīdzināšanas gadījumā es skaļi dziedātu. Bailes nezināmā priekšā mani satriektu.
SAS informācija: “Nopratināšanā viņš turējās labi,” atceras Bobs. “Viņš bija gatavs visus pasūtīt. Liels vīrs, saglabāja mieru, malacis.”
Citāts: „Kāpēc tie idioti atņēma kurpes? Acu priekšā redzu dziļas peļķes un automašīnas akumulatoru.”
Džošs Vudfins Izturības laiks: 01 h 45 min
Pakaramais
Sena metode, kam ir panākumi arī mūsdienās
Zināšanai: ieturot viduslaiku moku rata stilu, šīs ekstrēmās virvju „šūpoles” sagādā neciešamas sāpes un izmežģī locītavas. “Krūškurvis tiek saspiests, apgrūtinot elpošanu,” stāsta Sāra Maknīsa. “Kāds vācietis tika aizturēts Kandaharā, Afganistānā, un vairākas dienas karājās, ieķēdēts pie griestiem; viņš tika nolaists zemē tikai uz brīdi, lai ārsts pārbaudītu dzīvības pazīmes, pēc tam vīrieti atkal uzvilka augšā. Šī metode ir diezgan barbariska.”
FHM pieredze: mani salauza zars. Izturība beidzās mirklī, kad viens no vīriem viegli iebakstīja man krūškurvī ar necilu koka zariņu. Nožēlojami? Uz papīra – jā, bet manā prātā ne. Man likās, ka biju karājies no griestiem veselu mūžību (jo spīdzināšanā laika izjūta ir apšaubāms jēdziens). Virs galvas izstieptās rokas sāpēja, kājas tikpat kā neskāra zemi, domas bija juceklīgas. Mazais zariņš šķita esam elektriskais kabelis. Biju pārliecināts, ka katrs maigais koka pieskāriens bija ādu svilinoša rotaļa ar nāvi.
Karāšanās gadījumā nav ilgas vai lēnas spēles un psiholoģiskā terora. Šīs metodes mērķis ir panākt drīzu atzīšanos, jo sāpes ir tūlītējas. Kurpes tiek novilktas, rokas sasietas, bet ķermeni aiz rokām pakar tā, lai zemi skar tikai kāju pirkstu gali. Pēc tam “karātavas” nospriego, paceļot ķermeni tuvāk griestiem; rokas arvien stiprāk sāp, tas nav paciešams. Galvā iezogas sirreāla doma: vai pēc visa šitā es vēl jebkad spēšu masturbēt? (Vēl nedēļu pēc notikušā labās rokas īkšķis ir nejutīgs.)
“Pasaki paroli, un mokas būs galā,” kāds čukst. “Ko tu šeit dari?” pratina otrs. Kāds iebelž pa krūtīm, un virves tiek nostieptas vēl vairāk. Divi vīri paceļ mani uz augšu un nomet atkal lejā, ļaujot griezties. Muskuļi plēš miesu; stiepšana pārauj bicepsu; mani kliedzieni teju pārplēš paša bungādiņas. Un tad… kapa klusums. Mani mocītāji dodas izrēķināties ar kādu citu, pametot mani karājamies kā kautķermeni saldētavā. Prāts joņo, pleci un plaukstas izmežģās, sirds dauzās kā negudra, līdz atgriežas vīrs ar zariņu un noņurd: “Vienkārši padodies, un pēc desmit minūtēm tu jau sēdēsi krogā.” Un sāk bakstīt mani ar zaru. Mugurkauls atkāpjas, urīnpūslis neiztur. Pārbaudījuma beigas. Es vairs nevaru.
SAS informācija: “Spēcīgs čalis,” atzīst Bobs. “Nedomājām, ka padosies tik drīz, taču zinājām, ka nobiedēsim viņu, paceļot no zemes un atkal nosviežot atpakaļ.”
Citāts: „Mani mocītāji pamet mani karājamies kā kautķermeni saldētavā.”
Stjuarts Huds Izturības laiks: 00 h 59 min
Sleja: izrēķināšanās ar kolēģiem Kā spīdzināšanas metodes var palīdzēt sasniegt vēlamo rezultātu darbavietā
Miega bads
Nepakļāvīgs padotais? Pentagons apgalvo, ka “miega korekcija” nozīmē samainīt vietām dienu un nakti, izjaucot ieslodzītā miega ciklu un tādējādi radot dezorientāciju.
Zvani savam padotajam trijos naktī un dod neizpildāmus uzdevumus: “Ādamson, man vajag sarkanas un baltas krāsas bundžas līdz 8.00.” Jau pavisam drīz viņš būs psiholoģisks vraks.
Karstā kaste
Esi iekārojis darbavietu ērtajā stūra nodalījumā? Seko Gvantanamo iecienītajam paņēmienam: maza kaste bez ventilācijas, kurā ieslodzītie tiek pamesti cepināties saulē. Nopērc saplāksni, nokrāso to biroja sienu krāsā un katru vakaru pēc darba slepus pārvieto sienu tuvāk kolēģa siltajam stūrītim, lai izraisītu klaustrofobiju.
Baiļu ekspluatācija
Nicini jauniņo? Abū Graibas cietumā Irākā “spēcīga emocionālā diskomforta, paranojas un nekontrolētas defekācijas izraisīšanai” tika izmantoti suņi bez uzpurņiem. Ielauzies personāla daļā vai uzlauz kolēģa profilu draugiem.lv, lai uzzinātu, no kā baidās viņš. Necieš skaņu, kas rodas, berzējot divus balonus vienu pret otru? Vieglāk par vieglu!
Seksuāla pazemošana
Apriebies nodaļas vadītājs? Gvantanamo kāda sieviešu kārtas pratinātāja vairākkārt izģērbās zvērināta musulmaņa priekšā, uzmācās viņam un nosmērēja ar menstruāciju asinīm. Protams, pierunāt blondīni no grāmatvedības paveikt to pašu varētu būt grūti. Taču joka pēc viņa varētu uzglūnēt tavam bosam kopētavā un pamēģināt atpogāt šim bikses brīdī, kad tu, skaļi zirgodamies, uzskrien abiem virsū.
Baltās mocības
Krīt uz nerviem čīkstulīgs jauniņais? “Amnesty International” ziņojums vēsta, ka Irākā kāds ieslodzītais turēts telpā bez logiem, ar baltām sienām, baltā apģērbā. Viņu baroja ar baltiem rīsiem no baltiem šķīvjiem, sarunāties bija aizliegts, bet sargi valkāja apavus ar mīkstām zolēm, lai klusinātu skaņu. Psihoze sākās trīs dienu laikā. Tava versija būs vienkāršāka: vienkārši iespundē jauniņo vadības tualetē. No turienes vismaz nedzirdēsi kaitinošo čīkstēšanu.
Slīcināšana
Bēdīgi slavena un šausminoša spīdzināšanas metode
Zināšanai: spāņu inkvizīcijas izdomāta, japāņu uzlabota Otrajā pasaules karā un līdz pilnībai novesta Gvantanamo. Upuris tiek piesiets pie dēļa un iegremdēts ūdenī (vai arī ūdens no tvertnes tiek liets virsū). Elpošanas ceļi ir nobloķēti, apsienot spīdzinātā seju ar audumu. “Ķermenis vienkārši slīkst,” stāsta Sāra Maknīsa. “Ūdens iekļūst plaušās, cilvēks nevilšus aizrijas, taču nevar ūdeni izklepot laukā. Tas var nogalināt. Un nogalina.” Saskaņā ar CIP informāciju cilvēks iztur vidēji 14 sekundes. Kalids Šeiks Mohameds, 11. septembra terora aktu iedvesmotājs, tikai aplūkoja iekārtu un izbaudīja vienu slīcināšanas sesiju, lai atzītos, ka līdzdarbojies 31 dažādā teroristu plānā.
FHM pieredze: “Jūs smerdeļi! Jūs pretīgie izdzimteņi! Beidziet!” Mani vilka atmuguriski. Kurpes pazudušas, kliboju un biju izmircis slapjš. Pār galvu uzmauktā maisa tumsā un sviedros satrauktā elpa draudēja pārvērsties šņukstos. Vēl ļaunāk, starp kāju pirkstiem jutu izspiežamies baložu mēslus. “Stāt!” Trešā balss. Pavēle.
Tiku brutāli nogrūsts uz muguras. Vairs nekādas kliegšanas. Tūdaļ kaut kas notiks. Kaut kas slikts.
Kāda roka stingri sagrāba mani pie vienas potītes, pēc tam – pie otras. “Cik labi, ka uzvilku tīras zeķes,” es nodomāju. Sirreāli. Manā trīcošajā labajā rokā tiek iespiesta plastmasas pudele; ja es vēlos beigt pārbaudījumu, tā vienkārši jānosviež zemē. No visām iespējamām moku metodēm šī bija tā, no kuras baidījāmies visvairāk.
Deguns tiek aizspiests, mute aizbāzta ar dvieli, sāpīgi atplešot žokļus. Krūtis smagi cilājas, cīnoties pēc elpas. Sirds dauzās, un domas ir bezjēdzīgas. Ūdeni vispirms izdzirdēju un tikai pēc tam sajutu. Tā nebija straume, tikai viegla strūkla. Tomēr ar katru pilienu dvielis kļuva slapjāks. Un jo slapjāks kļuva dvielis, jo grūtāk bija elpot. Brīdī, kad dvielis ir piesūcies slapjš, sākas smakšana.
Mani locekļi svaidās. Tvēriens kļūst spēcīgāks. Piesūcinātais dvielis tiek iegrūsts dziļāk mutē. Klaustrofobija. Panika pārvēršas nāves bailēs. Nespēju paelpot, šķiet, ka diafragma tūdaļ pārplīsīs uz pusēm.
Dvielis tiek izvilkts. Viss ķermenis kliedz pēc skābekļa, taču es pagūstu ievilkt vien puselpu, kad tas atkal tiek iestūķēts atpakaļ. Atkal ūdens. Šoreiz tas jau līst pār seju. Taču nu jau es esmu dusmīgs un gribu izturēt. Rīstīdamies atklepoju no plaušām ūdeni.
Spīdzinātāji nolemj, ka pietiks. No mana ciešā satvēriena tiek izņemta pudele. Vēlāk es nopētu dvieli. Cik savādi – krāsains pludmales dvielis. SAS informācija: “Viņš bija apņēmības pilns jau no sākta gala,” paslavē Bobs. “Mēs bijām nobažījušies par viņa drošību slīcināšanas brīdī, jo džeks nepadevās. Būtu mums vēl viena diena, mēs viņu salauztu...”
Gribi izmēģināt to visu uz savas ādas? Patiešām? Bobs un viņa komanda piedāvā izbaudīt visu: sākot no militārā treniņa līdz vecpuišu ballītes izpriecām. Vairāk lasi www.sassurvival.com vai www.bobspour.co.uk.
Citāts: „No visām iespējamām moku metodēm šī bija tā, no kuras baidījāmies visvairāk.”
Domā, ka šādas lietas notiek tikai Tuvajos Austrumos? Nekā nebija. 1971. gadā tolaik 20 gadus vecais zobu tehniķis Džims Olds pa ceļam no kādas ballītes Belfāstā nokļuva britu armijas spēku nagos. Deviņas dienas Olds tika pakļauts nežēlīgai sišanai un piecām spīdzināšanas metodēm – kombinācija ar maisu galvā, baltais troksnis, miega un ēdiena bads –, kā arī stresa pozām. Atrazdamies gūstā, viņš mēģināja padarīt sev galu.
Kādas ir spīdzināšanas sekas ilgtermiņā?
“Galvenokārt tās ir psiholoģiska rakstura traumas. Ticiet vai ne, bet fiziskās sāpes savā ziņā ir pat baudāmas. Tās ir reālas, jo viss notiek īstenībā; ir iespējams noteikt kaut kādu sāpju intensitāti. Es varēju paskatīties uz rētām un tās novērtēt. Bet to, kādu ietekmi sāpes atstājušas uz manu psihi, es neapzinājos. Uzreiz pēc tam man bija bail doties laukā, bail vispār pakustēties… Vēl gadiem ilgi pēc spīdzināšanas izjutu tās sekas. Ne tik dramatiski, taču tas joprojām mani vajāja.”
Kā tas izpaudās?
“Naktīs modos augšā, rādījās murgi, bija drebuļi, svīšana, raudāšana, depresija. Es varēju ne no šā, ne no tā izplūst asarās. Bija nepieciešama vieta un laiks pārdomām par notikušo. Atkal iziet notikušajam cauri. Mēģināt izprast jēgu.”
Vai saņēmi profesionāļu palīdzību?
“Universitātes slimnīcā apmeklēju psihologu, kurš specializējās traumatisku notikumu seku ārstēšanā. Taču viņa vienīgā pieredze tajā brīdī aprobežojās ar lidmašīnas katastrofu. Jauks džeks, taču manis piedzīvoto viņš nevarēja izprast. Man palīdzēja saites, kas vienoja mūs – četrus belfāstiešus, kas bijām to pārcietuši. Mēs vienīgie zinājām, kā pārējie jūtas.”
Vai tu joprojām izjūti notikušā sekas?
“Jā, turklāt regulāri. Ja es teiktu, ka FHM žurnālista zvans ir sabojājis manu naktsmieru, tas nebūtu pārspīlējums.”
Ko tu jūti pret cilvēkiem, kas darīja tev pāri?
“Man šķiet, ka reiz vienu no viņiem redzēju uz ielas. Nebiju drošs, taču trīcēju kā apšu lapa. Citu starpgadījumu nav bijis. Zinu, ka daudzi no viņiem tika paaugstināti amatā, bet nezinu, cik daudzi joprojām ir aktīvajā dienestā. Es nemaz negribētu zināt, ar ko viņi nodarbojas patlaban. Šos cilvēkus vajadzētu tiesāt par to, ko viņi nodarījuši citiem.”
Vai, tavuprāt, noteiktos apstākļos spīdzināšanu varētu veikt jebkurš? “Nē. To spēj tikai īpaša rakstura cilvēki. Es zinu, kādi ir viņu argumenti, esmu tam izgājis cauri. Ir jābūt īpašam kretīnam, lai kādu ilgstoši spīdzinātu.”
