Hurricane. Tā sauc šo mistisko konceptauto. Tas gan joprojām ir tikai virtuāls, un neviens nav saņēmies to uzbūvēt. Un diez vai kādreiz arī uzbūvēs. Taču ideja ir interesanta.
Hurricane pamatā ir sarežģīts rāmis, kurš nodrošina maksimālu drošību. Avārijas gadījumā tas spēj salocīties dažādos veidos tā mazinot triecienu un iespējamās traumas braucējam. kakao.lv
"Latgales Laika" redakcija ir saņēmusi daugavpilietes Valentīnas vēstuli, kurā viņa jautā, kur jāvēršas, lai pārdotu savu nieri, un cik par to varētu saņemt? Vai viņa drīkst novēlēt savus orgānus transplantācijai pēc nāves, saņemot par to avansu, dzīvai esot?
"Nauda ļoti vajadzīga jau tagad, dzīve zaudē jēgu," šāds ir izmisīgā un pat briesmīgā lēmuma iemesls. Telefonsarunā noskaidrojās daži apstākļi, kuru dēļ Valentīna vēlas pārdot nieri. Pirms desmit gadiem nomira viņas meita, mazdēls nokļuva pie aizbildņiem – radiem Ukrainā. Latvijā viņai neviena tuvinieka nav. Valentīna nestrādā kopš 1997. gada, kādu laiku saņēma invaliditātes pensiju, piepelnījās dažādos darbos, pašlaik viņa gaida bezdarbnieces pabalstu, ja vien izdosies savākt visus dokumentus. Līdz pensijai palikuši pieci gadi.
Izmisumā nonākušās sievietes galvenā vēlēšanās ir, lai pie viņas atgrieztos divpadsmitgadīgais mazdēls. Taču bāriņtiesa viņai nepiešķir aizbildniecību, sakot, ka bērnam jau ir balsstiesības un viņš var negribēt pārcelties. Savukārt aizbildņi neļauj vecmāmiņai kontaktēties ar mazdēlu. Bez aizbildnes tiesībām Valentīna nevar aizbraukt uz Ukrainu, kur viņai šādā gadījumā sola izsniegt uzturēšanās atļauju. Bāriņtiesa iesaka nodibināt attiecības ar bērnu, taču, lai satiktos ar mazdēlu, vajadzīga vīza, biļetes, kurām nav naudas. Nespēdama izkļūt no šī apburtā loka, neskaitāmas reizes virinājusi dažādu iestāžu durvis, Valentīna pirms diviem gadiem bija spiesta iesniegt prasību Cilvēktiesību tiesā Strasbūrā. No turienes viņa saņēma atbildi, ka lieta tikšot izskatīta, vienīgi nav zināms, kad tas notiks. Latvijā advokātu viņai atteica, jo Valentīna vērsusies citā tiesu instancē, turklāt sievietei tik dārgam pakalpojumam nav naudas.
Savus orgānus var novēlēt
Pēc pieprasījuma "Nieru pārdošana Latvijā" interneta meklēšanas sistēmas piedāvā neskaitāmas vietnes, kur publicēti tamlīdzīgi sludinājumi, piemēram: "Latvijas pilsonis, 27 gadi, vesels, pirmā asins grupa, rēzus pozitīvs, ir gatavs kļūt par nieres donoru. Cena…" Vai arī: "Pārdošu nieri, dzīvoju Latvijā. Cena pēc vienošanās. Veselības stāvoklis ideāls." Daudzi sludinājumi datēti 2007. un 2008. gadā. Paliek iespaids, ka runa ir nevis par vitāli svarīgu cilvēka iekšējo orgānu, bet visparastāko sadzīvē lietojamu mantu.
Kāpēc cilvēki vēlas pārdot nieri? Ja viņi kādam gribētu palīdzēt, tad netirgotu sevi, pārkāpjot likumdošanu. Vai arī viņiem ir tādas pašas problēmas kā Valentīnai, vai arī šie cilvēki maldīgi cer, ka izdosies viegli un ātri tikt pie lielas naudas?
Visās attīstītajās pasaules valstīs cilvēka orgānu tirdzniecība ir viens no smagākajiem noziegumiem. Latvijā saskaņā ar likumu "Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka audu un orgānu izmantošanu medicīnā" (1992. gads) aizliegts tirgot cilvēka orgānus, kā arī izņemt tos mirušajam pret cilvēka gribu. Orgānus var ņemt no dzīviem donoriem, ja tas nepieciešams cilvēka dzīvības glābšanai, taču bez jebkādām komercattiecībām.
Latvijā pastāv piekrišanas prezumpcija, t.i., ja cilvēks dzīves laikā Iedzīvotāju reģistrā nav devis rīkojumu par savu orgānu izmantošanu vai neizmantošanu, pēc viņa nāves tie var tikt izņemti cita cilvēka ārstēšanai. Protams, šajā gadījumā tiek ņemta vērā radinieku griba. Savukārt, ja radinieku nav vai arī viņi nepauž savu atteikumu vai piekrišanu, ārsti ir tiesīgi izņemt orgānus transplantācijai. Šī piekrišanas prezumpcija ir spēkā lielākajā daļā Eiropas valstu.
Spriežot pēc statistikas, par šo likumu zina tikai nedaudzi, tas pats sakāms arī par savas gribas paušanu. Kā pastāstīja Latvijas transplantācijas centra nieru transplantācijas nodaļas vadītājs Jānis Bicāns, savā ilgajā praksē viņš vēl ne reizi neesot manījis, ka cilvēks būtu paudis savu gribu par tiesībām rīkoties ar viņa orgāniem pēc nāves. Iedzīvotāju reģistru ārsti pārbauda vispirms kārtām.
Veiksmīga prakse
Nieru transplantācija ir visizplatītākā orgānu pārstādīšanas operācija. Latvijā nieru pārstādīšana pirmo reizi notika 1973. gada 15. aprīlī, tajā piedalījās arī Jānis Bicāns. 1973. gadā tika veiktas 15 šādas operācijas. 1974. gadā P. Stradiņa slimnīcā tika izveidots Transplantācijas centrs. Līdz šim Latvijā veiktas vairāk nekā 1300 nieru transplantācijas, gadā notiek 70–80 operācijas. Pacientiem parasti jāgaida 5–7 mēneši. Salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm, tas ir ļoti labs rādītājs. Rindā nieru transplantāciju gaida 50–70 dažāda vecuma cilvēki, piemēram, pirms diviem gadiem mātes niere tika pārstādīta sešgadīgam bērnam. Nieru pārstādīšanas operācija ir bezmaksas, tāpat bez maksas ir zāles, ko pacients lieto pēc transplantācijas.
Transplantācijas centrs saņem informāciju no visām lielākajām valsts slimnīcām. Par nieru donoriem parasti kļūst cilvēki, kuri gājuši bojā avārijā no galvas traumas vai asinsizplūduma smadzenēs. Potenciālie donori tiek rūpīgi izmeklēti, tiek salīdzināti iespējamā donora un pacienta rādītāji. Uzreiz tiek atsijāti tie, kuri miruši no infekcijas slimības. Ja izdodas atrast piemērotu donoru, ārstiem diennakts laikā pacients jāizsauc uz slimnīcu, jāveic orgānu saderības analīzes, hemodialīze un operācija. Latvijā ir augsts pārstādīto nieru saderības procents, pacienti var dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Cilvēkam, kuram nepieciešama nieru pārstādīšana, trīsreiz nedēļā vairākas stundas jāveic hemodialīze, pievienojot viņu mākslīgajai nierei.
Galvenie nieru smagas saslimšanas cēloņi ir iedzimtība, saaukstēšanās, sarežģījumi pēc saaukstēšanās slimībām, stipras iedarbības preparātu lietošana, pārmērīga sālītu un kūpinātu ēdienu lietošana, smēķēšana. Lai izsargātos no saslimšanas, jāseko asinsspiedienam, jāizvairās no pārēšanās, saaukstēšanās, stresa, rūpīgi jāārstē infekcijas slimības.
Palīdzi savam tuvākajam!
Situācija, kurā nokļuvusi mūsu lasītāja, liek domāt par dzīvības cenu. Iespējams, pārdodot nieri, problēmas izdotos atrisināt, taču – par kādu cenu?
Zināmi daudzi kriminālstāsti par pagrīdes tirdzniecību ar cilvēka orgāniem, tie fiksēti policijas ziņojumos, par tiem raksta grāmatās un rāda filmās. Atalgojums, kādu saņem šādi donori, ne jau vienmēr palīdzēs gūt laimi, ja radīsies problēmas ar veselību vai likumdošanu. Nesen kādā televīzijas raidījumā nelegālu nieres izņemšanas operāciju salīdzināja ar nelegālu abortu, jo sekas var būt neparedzamas.
Kā teica Jānis Bicāns, nieru pārdošanas priekšlikumus transplantācijas centrs saņem regulāri, jo īpaši pēc tam, kad plašsaziņas līdzekļos izskanēja informācija, ka trūkst donoru. "Latvijā trūkst dzīvu donoru, jo īpaši jaunu un pilnīgi veselu cilvēku," teica pieredzējušais transplantologs. "Mums viņi ir vajadzīgi, taču mēs nekad nepieļausim naudas darījumus." Kopš 1973. gada Latvijā no dzīviem donoriem veiktas tikai septiņas radnieciskas nieres pārstādīšanas.
Daugavpils reģionālās slimnīcas vadītāja Aivara Zdanovska komentārs par orgānu pārdošanu bija šāds: "Mēs esam saņēmuši šādus priekšlikumus. Šeit nav par ko runāt – tas ir aizliegts! Protams, ar orgānu izņemšanu mēs nenodarbojamies.
Krievijas zinātnieki izpētījuši, ka mobilo telefonu lietošana ikdienā jau kopš bērna kājas var palielināt iespējamību iegūt smadzeņu audzēju, vēsta aģentūra «Ria novosti».
Viens no pētījuma autoriem Jurijs Grigorjevs atklāj: ja bērns mobilo telefonu regulāri sāk izmantot jau 8–12 gadu vecumā, tad ap 21 gada vecumu risks iedzīvoties smadzeņu audzējā palielinās piecas reizes.
Jau tagad liela daļa iedzīvotāju pakļauti starojumam, kas nāk no mobilo sakaru bāzes stacijām, bet vēl lielāka daļa ir tādu, kuri savu mobilo telefonu izmanto tik intensīvi, ka no tiem saņemt tik lielu starojumu kā profesionāļi, kas strādā ar radiolokācijas ierīcēm.
Pēc zinātnieka domām, sekas mobilo telefonu izmantošanai gaismā nākšot pēc 5–10 gadiem.
Jau Pasaules Veselības organizācija norādījusi uz mobilo telefonu izmantošanas saistību ar Alcheimera slimību, depresijas sindromu, kā arī epileptiskiem sindromiem.
Kibernoziedznieki ASV Ziemeļdakotas štata pilsētiņā Grandforksā, izdomājuši neparastu paņēmienu apmeklētāju pievilināšanai kaitīgās interneta vietnēs. Viņu upuri bija autovadītāji, kas savas mašīnas atstājuši vietās, kur stāvēt aizliegts.
Noziedznieki uz tādas mašīnas vējstikla uzlīmēja dzeltenu zīmīti ar tekstu: «SATIKSMES NOTEIKUMU PĀRKĀPUMS! Šis auto pārkāpj satiksmes noteikumus par automašīnas novietošanu stāvēšanai. Lai iepazītos ar foto, kas pierāda pārkāpumu, un ar noteikumiem par mašīnu novietošanu, apmeklējiet norādīto interneta lapu.»
Norādītajā lapā bija redzamas fotogrāfijas ar automašīnām pilsētas stāvvietās, bet automobiļu numuri bija aizkrāsoti. Lai aplūkotu savas mašīnas fotogrāfiju, vadītājam vajadzēja datorā lejupielādēt programmu «PictureSearchToolbar.exe».
Ja lietotājs piekrita «nepieciešamās» programmas ielādēšanai, tad viņa datorā tika instalēts Trojas zirgs. Datornoziedznieki, kas izplatīja viltus paziņojumus, pagaidām nav atrasti.
Cilvēki izvēlas nedrošas e-pasta, tiešsaistes banku un aviobiļešu iegādes kontu paroles, kļūstot par vieglu upuri informācijas pirātiem, liecina jauns ASV veikts pētījums.
Pētnieki ir analizējuši 28 000 paroļu, kas nesen tika nozagtas no populāras ASV interneta vietnes, un secinājuši, ka cilvēki visbiežāk izvēlas vieglāko ceļu.
Pētījuma rezultāti liecina, ka 16% interneta lietotāju kā paroli izvēlas savu vai savu bērnu vārdu. 14% lietotāju paļaujas uz viegli iegaumējamām simbolu kombinācijām, tādām kā «1234» vai «12345678». Cilvēki, kas lieto klaviatūras ar angļu valodas simbolu izkārtojumu, bieži izvēlas «QWERTY», bet franču — «AZERTY».
5% no nozagtajām parolēm bija populāru televīzijas raidījumu un cilvēku vārdi. Ļoti izplatītas paroles ir «Pokemon», «Matrix» un «Ironman». Vārds «password» («parole») vai viegli uzminamas tā variācijas, piemēram, «password1», veido 4% no populārākajām parolēm. 3% paroļu pauž dažādas attieksmes, piemēram, «I don't care» («man vienalga»), «Whatever» («vienalga»), «Iloveyou» («es tevi mīlu») vai tieši pretēji — «Ihateyou» («es tevi ienīstu»).
Roberts Greiems no kompānijas «Errata Security», kas veica statistisko analīzi un publicēja pētījuma rezultātus, lai pasargātu sevi no kiberuzbrukumiem, iesaka: «Izvēlēties paroli, kas ir garāka par astoņām zīmēm, ar vienu lielo burtu un vienu simbolu.»
Tā runā, ka kaut kur pasaulē ir lode ar tavu vārdu. Citiem vārdiem sakot lode, no kuras tu nevarēsi izvairīties. Bet ko tad, ja lode ar tavu vārdu - tiešā nozīmē - pieder tev pašam? Var justies visai droši, vai ne?
Šādu servisu piedāvā kāds amerikānis, kurš iespaidojies no dialoga Blackadder seriālā, kurā Boldriks nāca klajā ar tieši šādu plānu. Vārda iegravēšana gan nav nekāds lētais prieks - 70 dolāru. Es gan nezinu cik maksā tāda kalibra munīcija bez gravējuma.
Tā kā visa pasaule pamazām sāk atteikties no galda datoriem un pāriet uz portatīvajiem, tad pienācis laiks kārtīgi pārbūvēt portatīvos datorus. Ja jaudīgus procesorus un milzu diskus tajos salikt ir vienkārši, tad tāda lieta kā lielāka monitora piemontēšana ir teju neiespējama. Grūti uztaisīt 13 collu laptopu ar 20 collu monitoru. Bet gribās taču.
Iepriekš jau redzējām visai nožēlojamu mēģinājumu no Lenovo, kas piedāvā milzīgu laptopu ar papildus ekrāniņu. Taču tas nav visai nopietni. Daudz nopietnāk ir gScreen ideja par diviem lieliem ekrāniem, kas ir izbīdāmi blakus, bet sabīdīti kopā aizņem tikpat lielu (mazu) laukumu kā viens ekrāns.
gScreen gan cenšas savu ideju pozicionēt kā militārām vajadzībām pielāgotu produktu un sola laptopu veidot smilšu un ūdens izturīgu, taču pavīd arī iespēja par "civilo" versiju. Pagaidām gan nav nekādi reāli plāni vai kaut aptuveni datumi, kad mēs varētu ieraudzīt reālu divekrānu laptopu.
Bet ideja laba, vai ne? Vai jūs gribētu sev laptopu kurš ir nedaudz biezāks, taču ar diviem ekrāniem (13"+13")?
